Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs, kas nedaudz atgādina Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu. Pūķgalvei ir stāvs stublājs ar lineārām līdz 7 centimetru garām lapām ar ieritinātu malu. Ziedi sakārtoti vārpveida ziedkopās, un to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai.
Biedrībā norāda, ka Ruiša pūķgalves ziedēšanas laiks ir no jūnija vidus līdz jūlija beigām. Suga līdz šim atrasta tikai Latvijas vidienē un austrumos.
Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, aizsargājams augs, kas aug uz rietumiem no sava vienlaidus izplatības areāla.
Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas osiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas un pastāv meža ugunsgrēku ietekmē. Šādas dzīvotnes apdraud skrajo priežu mežu aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj zemē izbirušajām sēklām izdīgt un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot.
Pašlaik Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Pazīstamākās ir dabas parki "Ogres Zilie kalni", "Numernes valnis" un "Daugavas loki".
Latvijas Botāniķu biedrība aicina, ejot dabā, ieskatīties Ruiša pūķgalvei piemērotās dzīvotnēs. Par saviem atradumiem dabas vērotāji aicināti ziņot dabas novērojumu portālā "dabasdati.lv".
