Ar Veidemani un viņas mopsīti Jūli "Ķepa uz sirds" tikās jau pirms pieciem gadiem. Jūli, novārgušu un slimu, tās iepriekšējie saimnieki bija izmetuši nomirt mežā, ziemas salā. Pagājušie gadi mainījuši visu un neko reizē – kopā ar izglābtajiem draugiem Dagnija turpina piedzīvot brīnumus.
"Tos garos gabalus braucot no darba uz mājām, es pasapņoju – kādreiz, kādreiz man būs akita, noteikti būs ruda akita, meitene, jo meitenes tādas piemīlīgākas. Es pat biju tik tālu, ka es pat vārdu domāju," viņa tagad stāstīja, norādot, ka vienā dienā internetā pamanīja – tiek meklētas pagaidu mājas kādai akitai.
Atverot bildi, bija neviltots pārsteigums – pretim raudzījās viņas sapņu suns.
Veidemane skaidroja: "Tas sliktākais, ko cilvēks šādā situācijā var izdarīt, viņš var aizbraukt paskatīties. Es aizbraucu paskatīties, un es saprotu, ka tā ir pilnīgi neprātīga situācija. Tas kontakts mums, manuprāt, bija uzreiz, un, mīļie, mums ir četri suņi tai brīdī mājās un divi kaķi. Nu kur vēl?"
Izsapņotajam sunim Veidemane nespēja pateikt "nē". Jau pēc nedēļas mājās atbrauca Kita.
Tāpat kā Jūlei, arī Kitai ir skarbs stāsts – asins saindēšanās, cista dzemdē un citas problēmas, kuru dēļ iepriekšējie saimnieki bija izvēlējušies vienkāršāko soli – atteikties no suņa. Rūpes par suņuku uzņēmās dzīvnieku glābēju biedrība "Remi".
Kita atlaba lēni, cerības izdzīvot bija minimālas. Bija ārsti, kuri ieteica iemidzināt.
Kitas saimniece atminējās: "Viņa bija ļoti slima. Es saprotu, ka tā bija tā pēdējā stadija, pie kuras arī tā sepse bija, un saimnieki vienkārši saprata, ka viņi nevar to finansiāli pacelt. Nu, cilvēki ir visādi, es droši vien cīnītos par savējiem līdz pēdējam, bet labā ziņa, ka viņi viņu neizmeta mežā, bet atrada biedrību un palīdzību."
Veidemanes kārtējā skarbā pieredze lieku reizi atgādina – ne visiem cilvēkiem dzīvnieki ir vajadzīgi un ne visiem tie ir jāņem.
Viņa vērtēja: "Ja mēs viņu paņemam, tātad šis suns ir jāpotē, ar šo suni ir jādarbojas, jāstaigā un jārēķinās, ka tā nav manta, tā nav bilde albumā, kur mēs ar suni sēdēsim blakus dīvānā un – re, cik mīļi būs. Kad viņš slimos, tas maksās dārgi, par viņu ir visu laiku jārūpējas."
Dzīvnieku glābēja stāstīja, ka Kita tikai tagad pamazām izpauž tās iezīmes, kas raksturīgas akitām. Sākotnēji pat baidījusies no pastaigām.
Saimniece norādīja: "(..) Suni atved uz mežu, kur citiem pilnīga laime, bet viņa rikšiem atpakaļ pie mašīnas. Manuprāt, viņai bija tā sajūta, ka vismaz mašīnu viņa pazīst. Ka tā ir tā vieta, kur var atgriezties. Tas mežs viņai tagad tikai neprātīgi patīk – [tur var] brīvi justies un skriet, un kā suns ostīt, pazust man uz 15 minūtēm un atgriezties laimīgs un iesmaržojies. Tas ir tikai tagad."
Tos, kas domā par akitas iegādi, Veidemane brīdināja, ka priekšā būs daudz smaga darba. Stūrgalvīgais raksturs grūti pakļaujas dresūrai, savukārt rotaļīgā daba prasīs daudz saimnieka uzmanības. Tomēr kopā pavadītais laiks ir katru pūliņu vērts.
"Tad, kad tu esi ar suni mežā, akita visu laiku smaida, viņa ir mežā, viņa smaida no auss līdz ausij. Es esmu sapratusi, ka esmu nostaigājusi nezin cik kilometru, un smaidu tāpat kā viņa," norādīja saimniece.
Viņa smējās, ka mājas ir kā veco ļaužu pansionāts, jo visi – gan dzīvnieki, gan cilvēki – jau esot pusmūžā.
Novecošana šeit nevienu neuztrauc. Galu galā tas ir vēl viens piedzīvojums visiem kopā.
"Tas liek cilvēkiem padomāt arī par tādiem filozofiskiem jautājumiem. Tev ir jādzīvo šeit un tagad, tāpēc tas mirklis ar to suni, ar to kaķi, – tas ir šeit un tagad, un tas ir jāizdzīvo tagad. Tu to nevari pārlikt," viņa teica.
