Lapkoku praulgrauzis ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas pirmajā kategorijā kā izzūdoša suga, kurai draud iznīkšana. Lapkoku praulgrauža sastopamība Latvijā vēl nav pilnīgi izpētīta – arī skaits, kas mitinās, piemēram, vienā vecā kokā.
Šī vabole ir visvairāk aizsargātā bezmugurkaulnieku suga pasaulē.
"Rudenī, kad braucot ieraudzīju, ka ir nolūzis koks, paskatoties šajā kokā, ieraudzīju, ka te ir lapkoku praulgraužu kāpuri. Zinot situāciju, kāda Latvijā ir ar nolūzušiem kokiem, ja tie atrodas tādās viegli pieejamās vietās, tad tie tiek diezgan ātri savākti malkā; un tad man radās doma, ka šobrīd ir unikāla iespēja šo koku sazāģēt, no šī koka izņemt laukā lapkoku praulgraužu kāpurus, tos saskaitīt un ar vienu darbību mēs iegūstam vairākas lietas, jo mēs esam paglābuši kādu daļiņu lapkoku praulgraužus, iemācījušies, kā to darīt un uzzinājuši, cik vienā kokā tādu praulgraužu var dzīvot," skaidro entomologs Mārtiņš Kalniņš.
Šādā mērogā visu sīki, smalki plānojot un dokumentējot, lapkoku praulgrauzim Latvijā vēl līdz šim neviens nav pievērsis uzmanību. Praulgrauzis pieder pie vaboļu kārtas skarabeju jeb plākšņtaustekļaiņu dzimtas. Tā ķermenis ir plati ovāls, no virspuses mazliet saplacināts, tumši brūns, ar izteiktu metālisku spīdumu. Ķermeņa garums ir 22-25 milimetri.
"Nokritušais osis, ko mēs sazāģējām, ir bijis kā tāda superdaudzstāvu māja. Pirmajā stāvā - lapkoku praulgrauzis, droši vien kāda pele, vēl varbūt kādas citas kukaiņu sugas, augšējos stāvos ir lapkoku praulgrauzis un tam pa virsu mājas strazds ir uzkrāmējis savu ligzdu, un virs mājas strazda bija sirseņu un bišu māja.
Tas parāda to, ka vienā ne pārāk lielā kokā var dzīvot daudz un dažādi dzīvnieki un to skaitā praulgrāuzis, sacīja Kalniņš.
Koks ir nogādāts Rīgā, kādā pagalmā, kur lapkoku praulgraužu kāpuri šobrīd pārziemo.
"Daļu no dobuma paņēmām līdzi, arī praulus, lai varētu saskaitīt, cik tur daudz praulgraužu kāpuru vai kokonu, lai paskatītos, kas tur vēl dzīvo - izmērītu, saskaitītu; un tālāk ir doma šos kāpurus paturēt - ielikt kādā dabiskā dobumā vai izveidot mākslīgu būri un ļaut šajā būrī turpināt šiem kāpuriem savu attīstību. Šis ir viens no lapkoku praulgraužu kāpuriem, kurš šeit ir nolēmis pavadīt ziemu, iekūņoties, lai nākošajā gadā no kūniņas izlīstu, kā pieaugusi vabole," rāda speciālists Mārtiņš.
Viena kāpuriņa attīstības cikls ilgst no trim līdz četriem gadiem.
"Daži varbūt teiks, ka tie ir visparastākie maijvaboļu kāpuri, jo viņi ir ļoti līdzīgi, bet atšķiras pēc dzīves vietas, jo maijvaboles dzīvo pļavās. Ja mēs kompostkaudzē tādu uzrokam, tad, visticamāk, tas ir degunradžvaboles kāpurs. Praulos dzīvo praulgrauži un arī dažas rožvaboļu sugas," uz atšķirībām norāda entomologs Mārtiņš.
Šajā laikā kāpuri barojas ar prauliem un koku vispār nepamet. Arī pieaugušas vaboles reti pamet “dzimto” dobumu, tāpēc dabā tās ir grūti novērojamas. Lapkoku praulgrauzis ir visvairāk aizsargājamā kukaiņu suga pasaulē, jo to stipri apdraud veco dobumaino koku skaita samazināšanās.
Vaboles nekad neaizrāpo tālāk par 200 metriem no sava, ja tā var teikt, “dzimtā” koka. Lapkoku praulgrauzis ir arī dabisko platlapju mežu indikatorsuga.
Ļoti interesants fakts – pieaugusi vabole smaržo pēc muskusa.
Citviet pasaulē taisa mākslīgos dobumus lapkoku prauglraužiem un tie izskatās kā milzīgi pūču būri, kuros atrodas koka kaste ar atveri, kur saber praulus.
"Mums ir tāda doma, ka jāuztaisa dabisks dobums, mēs saliksim šo pašu koku, kā sviestmaizi kopā un noliksim kādā piemērotā vietā, kur būtu pietiekami saulains, jo lapkoku praulgrauzis ir tāds siltumu mīlošs dzīvnieks un tad vērosim – izlidos vai nē," turpmākos plānus skaidro Mārtiņš.
Noteikti daudziem radīsies jautājums, kāpēc šāds pasākums ir nepieciešams? Kam, izņemot kukaiņu pētniekus, no tā kāds labums? Izrādās, ka tajā slēpjas daļa pienākuma:
"Latvijai, tāpat kā pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, reizi sešos gados ir jāziņo par to, cik labi vai slikti mēs aizsargājam katru aizsargājamo sugu, aizsargājamo biotopu. Šajā ziņojumā mums ir jāatskaitās, cik ir šo aizsargājamo dzīvnieku. Mūsu līdzšinējie pieņēmumi ir, ka vienā kokā varētu būt 15-30 kāpuri. Šis gadījums ir ļoti labs, lai saskaitītu. Izrādās tā ir puse, ko esam pieņēmuši, jo skaits ir 50-60 kāpuri vidēja izmēra kokā."
