Precīzi dati par to, cik daudz iepakojuma esam patērējuši 2020. gadā, tiks apkopoti tikai pavasarī, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka pasākumi, kas pērn tika ieviesti, lai mazinātu slimības izplatīšanās risku, ievērojami palielināja plastmasas patēriņu visdažādākajās jomās. Acīmredzamākie piemēri tam tika atrasti kampaņas “Mana jūra” laikā, kad pirmo reizi Latvijas piekrastē tika konstatēti ar Covid-19 saistīti atkritumi – sejas aizsargmaskas un lielāks īpatsvars gumijas cimdu.
Vides eksperts un Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme norādīja, ka šāda veida atkritumi bija sastopami 10 procentos uzskaites laukumu, kas, salīdzinot ar situāciju citviet pasaulē, nav kritisks rādītājs. “Šo vēl nevar uzskatīt par ārkārtēju problēmu. Tikmēr, piemēram, Lielbritānijā ar Covid-19 saistītie atkritumi tika konstatēti trešajā daļā pludmaļu, arī Vidusjūras valstīs un Dienvidāzijas reģionā apjomi šokēja monitoringa organizācijas. Pēc 2020. gada vasaras visā Eiropā jūras piesārņojošo atkritumu monitoringa protokoli ir papildināti ar ailītēm, kas atsevišķi konstatē tieši Covid-19 atkritumu veidus, jo iepriekš tādas atsevišķas uzskaites nebija,” skaidro Ulme.
Lai arī sejas aizsargmaskas pērn visā pasaulē esam lietojuši daudz un plaši un to ražošanas apjomi, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir pat trīskāršojušies, tā nebūt nav lielākā vides problēma. Ar daudz lielākām bažām Ulme raugās uz iepakojuma apjomu, kas arī 2020. gadā ir pieaudzis.
"Zīmīgi un bīstami ir tas, ka pieaugums ir galvenokārt vieglo frakciju jeb maisiņu un plēves daļā.
Saskaņā ar mūsu iegūtajiem datiem tie visvieglāk un ātrāk nokļūst apkārtējā vidē, jo netiek pienācīgi apsaimniekoti. Lai arī sekas apjoma pieaugumam mēs redzēsim tikai nākamajās sezonās, kad arī sekosim līdzi konkrēto frakciju īpatsvaram kopējā atkritumu daudzumā, jau šogad nācās secināt, ka piekrastes atkritumu daudzums Latvijā ir sasniedzis kārtējo antirekordu – 254 atkritumu vienības uz 100 metriem” stāstīja Ulme.
Jūrā nokļūst pa upēm
Atkritumu uzskaite pludmalēs ir veids, kā apjaust, cik daudz kopumā to ir apkārtējā vidē un cik labi vai slikti darbojas to apsaimniekošanas sistēmas. Pludmalē esošie atkritumi nav tikai tur atstātie vai no jūras izskalotie. Saskaņā ar starptautisko pētījumu datiem, lielākā daļa jūrā un pludmalēs esošo atkritumu sāk savu ceļu iekšzemē un pa upēm sasniedz piejūras vidi.
Ulme situāciju raksturoja kā satraucošu, norādot, ka atkritumu daudzums un jo īpaši dažāda veida plastmasa arvien vairāk konstatēta Latvijas pludmalēs: “Vidējais atkritumu skaits Latvijas piekrastē, kopš “Mana jūra” sāka izpēti 2012. gadā, pārsniedz 200 atkritumu vienības uz 100 metriem, un pēdējos četros gados atkritumu daudzums ir pieaudzis par piektdaļu. Arī plastmasas īpatsvars turpina palielināties, sasniedzot jau gandrīz 60% no kopējiem atkritumiem. Plastmasas frakcijas mūsu uzskaitē aizņem nu jau sešus no 10 izplatītāko atkritumu veidiem”.
Drauds un revolucionārs sasniegums vienlaikus
Lai situāciju uzlabotu, pērn Eiropas Savienība izvirzīja mērķi nepārsniegt 20 atkritumu vienības uz 100 metriem. Lai to sasniegtu, Latvijai ir pamatīgi jāpacenšas. Ulme uzskata, ka tikai ar atkritumu apsaimniekošanas pasākumiem vien mērķi sasniegt neizdosies. “Situācija vairs nav risināma tikai ar ielāpiem apsaimniekošanā vai vainas uzgrūšanu piekrastes apmeklētājiem un pašvaldībām. Ir jāmeklē sistēmiski risinājumi un jāsāk ņemt ārā no aprites īsa dzīves cikla plastmasas materiāli. Prieks, ka Eiropas Savienības likumdošanā ir sperti pirmie soļi uz to, un jācer, ka tas drīz atspoguļosies arī Latvijas datos,” norādīja Ulme.
Vai 2020. gads iezīmēs pamatīgu plaisu tajā, cik raiti virzāmies uz izvirzīto mērķu sasniegšanu, rādīs nākamie gadi, jo kā pauž vides eksperti – plastmasas atkritumi ir kā bumba ar laika degli. To sadalīšanās ilgums var sasniegt 450 gadus, turklāt sadaloties tie veido tūkstošiem citu sīku plastmasas atkritumu vienību, no kurām dažas rada tūlītēju apdraudējumu ekosistēmai.
2020. gads uzskatāmi parādīja vēl kādu tendenci – plastmasas nozīmi slimību izplatības ierobežošanā.
Lai arī šis materiāls šobrīd pasaulē rada virkni vides problēmu, to cēlonis meklējams nevis pašā materiālā, bet gan nepareizā tā lietošanā. Plastmasas izgudrošana ir viens no revolucionāriem sasniegumiem, kas ļauj mums dzīvot sterilākā vidē un lietot virkni ierīču, kas ārstē, baro un ļauj pārvietoties. Par to, kur un kā to lietojam, un pats galvenais – kā savācam un apsaimniekojam, esam atbildīgi gan kolektīvi, gan individuāli. Taču pētījumi liek domāt, ka plastmasas aizstāšana ar citiem materiāliem vien palīdzēs samazināt to izplatības apjomu tikai par pusi. Tikai sistēmiskas pārmaiņas visos līmeņos var attālināt no pesimistiskajām prognozēm par vairāk nekā 80 procentiem.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
