Zoras stāsts
Kopš Patrīcija dzīvo Rīgā, sava suņa meitenei nav – tāpēc viņa kļuva par brīvprātīgo patversmes palīgu un izlēma dot pagaidu mājas kādam sunim.
"Man pateica, nu paņem to bailīgāko, viņam tas tā kā būs labāk, tas viss process, tā socializēšanās būs noderīgāka. Un es domāju, nu labi. Es zināju, no kā ir iespēja izvēlēties, jo mēs bijām iepriekšējā dienā gājušas garām un es tieši uz viņu paskatījos - "o, šitā izskatās mīlīga, maziņa". Jo es gribēju sākumā paņemt pēc iespējas mazāku suni, lai viņš tā kā pierod vairāk," stāstīja Zoras saimniece Patrīcija Mūrniece.
Trīs ar pusi mēnešus vecā Zora patversmē nonāca kopā ar vēl septiņiem kucēniem. Suņi dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, bailēs un pusbadā.
Patversmē Zora noslēdzās vēl vairāk – nemācēja nokārtoties ārā un sarāvās bailēs pat no mazākā troksnīša.
"Viņa nebija tā, kas nāca klāt, draudzējās, līda klāt, bet viņa kaut kā saprata, ka pie manis ir tas drošības spilvens un, ja kaut kas notiek, tad pie manis var nākt klāt," teica Patrīcija.
Milzīga atbildība
Pagaidu māju devējam ir milzīga atbildība – viņa aizgādībā tiek nodots nesocializēts suns, kurš pēc laika būs jāatdod atpakaļ patversmes darbinieku rokās.
Pieredze, ko kucēns uzkrās pa šo laiku, būs kopā ar viņu visu mūžu – tādēļ patversme ļoti rūpīgi izvēlas cilvēku, kam uzticēt šādu suni.
"Ja ir daudz kucēnu patversmē un mēs jūtam, ka viņus ātri nepaņems (mēs parasti zinām to tempu, kādā cilvēki izvēlas), tad mēs izskatām iespēju dot kādiem no saviem ilgtermiņa brīvprātīgajiem paņemt dzīvnieku uz māju un vienkārši rādīt dzīvi ārpus patversmes sienām. Kucēniem tas ir ļoti svarīgi, jo ir vecums, tie ir kādi pieci mēneši, kuros tas socializācijas logs lēnām veras ciet. Un tās lietas, kuras kucēns nav pieredzējis, nav redzējis, nav dzirdējis, tie ir mašīnu trokšņi, tā ir satiksme, tie ir pakāpieni, tie ir sadzīves trokšņi, radio, tās ir nepazīstamas vietas, - pēc zināma vecuma viņi sāk baidīties no tā," stāstīja patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa,
Patversme pagaidu māju devējam nodrošina barību, padomus, veterināro aprūpi un kinologa konsultācijas. Savukārt pagaidu saimnieka uzdevums ir regulāri informēt patversmi par kucēna socializācijas progresu. Arī Zoras māsiņa Zuma izbaudīja, ko nozīmē būt labi aprūpētai un skolotai. Viņa uz dažām dienām nonāca Heidijas paspārnē.
Zumas stāsts
"Es viņu uzreiz ieraudzīju, tas bija pirmais, ko es ieraudzīju, man bija tāds - "jā, es gribu šo sunīti, es gribu viņai palīdzēt". Viņa bija ļoti, ļoti bailīga, un tas arī bija mērķis, ka es ņemšu tādu bailīgāku un centīšos palīdzēt pēc iespējas vairāk, lai kļūst aktīva un var socializēties," stāstīja Zumas saimniece Heidija Alīna Radziņa.
Zumas pavadītais laiks Hedijas ģimenē bija iespaidiem bagāts. Jāmācās spēlēties ar mantiņām, jāatrod kopīga valoda ar kaķi un pastaigas mežā jānomaina pret pilsētas burziņu.
"Grūtākais mums bija pie pavadas iet, jo viņa ļoti, ļoti rāvās ārā un man bija arī žēl viņu raustīt un mocīt, bet kaut kā ar laiku viņa aprada, ka nebūs tā, ka es viņu piesiešu un nelaidīšu vaļā," klāstīja Heidija.
Sliktāk sēdēt būrī
Gan Zuma, gan Zora pagaidu mājās nodzīvoja četras dienas. Vai pa šo laiku kucēns paspēj cilvēkam pieķerties un pārdzīvo atgriešanos patversmē?
"Ja šis laiks ir aptuveni līdz divām nedēļām -kā kuram sunim, bet aptuveni -, tas sunim tomēr nerada tik lielu pierašanu pie tā cilvēka.
Kā kurš suns, ir dažādi raksturi, bet tomēr mēs domājam, ka šis laiks vēl nav tik spēcīgs, lai izveidotu tik stabilu saiti," sprieda kinoloģe Jūlija Siņicina. "Tai vecumā viņi ir atvērtāki šīm pārmaiņām. Uz psihi tas iespaidus neatstāj. Daudz lielāku iespaidu kucēnam atstāj, ja viņš sēž būrī un kādu resursu dēļ patversmei nav iespējams pieslēgties tam kucēnam."
Patiesībā psiholoģiski daudz grūtāk ir pašam pagaidu māju devējam. Jo nepielūdzami pienāk brīdis, kad no jauniegūtā drauga jāšķiras. Un pārsvarā gadījumu pagaidu māju devējs izlemj suni adoptēt pats.
