- Urbējs Juris Petrovs uzskata: valstij jārūpējas par ūdens nepiesārņošanu
- Cilvēki nezina par pamesto urbumu radītiem riskiem
- Vides dienests: pamestie urbumi visbiežāk ir sliktā stāvoklī
- Padomju mantojuma problēmai vēl nav risinājuma
Urbējs: valstij jārūpējas par ūdens nepiesārņošanu
Ludzas apkārtnē bijušais ūdens dziļurbumu speciālists Juris Petrovs, Latvijas Radio izrādot vienu no paša padomju laikos Hidroģeoloģiskās pārvaldes pakļautībā ierīkotajiem dziļurbumiem, stāsta, ka šī aka ir ap 50 metru dziļa un jau ir fontonējoša.
Līdz akām ilgāku brīdi jābrauc pa zemes ceļu. Artēziskās akas apkārtnē ir vairāku vecu fermu infrastruktūras paliekas. Pašā ceļa malā atrodas kas līdzīgs nelielam baseinam ar betona barjerām. Ūdens šajā tilpnē ir pavisam duļķains, vietām zaļš, un pa virsu saskatāmi arī eļļas plankumi. Savukārt vidū netīrajai peļķei ir padomju laika dziļurbuma caurules gals, kas aizmetināts ar nelielu metāla plāksni. Viss ir sarūsējis.
“Šis urbums ierīkots piecdesmitajos gados, un tagad tas visu laiku tek. Šis dziļurbums it kā ir aizmetināts, bet apakšā, apkārt caurulei izveidojušies izskalojumi. Tā caurule ir sarūsējusi, tai ir jau 60 gadu. Savukārt rūsa iet uz leju un piesārņo dolomīta slāņus,” skaidro Petrovs.
Savukārt tālāk Ņukšu pagastā vairāku pamestu senu viensētu ielokā ir neliela ķieģeļu būdiņa. Kādreiz tur bijusi lopu ferma, kurai izmantots dziļurbums. Tagad nelielajam dziļurbumu sargājošajam namiņam ir izsists logs un izlauztas durvis, bet jumts ir iebrucis, pašu akas cauruli gan nevar ieraudzīt, bet uz zemes samesti koka dēļi un kas līdzīgs būvgružiem, tostarp koši zila izlietne.
Jura Petrova ieskatā tas gan nenozīmē, ka ūdens dziļurbums šeit ir sekmīgi aizvērts un pasargāts.
Juris Ludzas pusē veicis vairāk nekā 90 dziļurbumu, lai apgādātu ar dzeramo ūdeni gan ciematus, gan fermas.
Viņa ieskatā, ūdens ir valsts apakšzemes bagātība, tātad valstij arī jārūpējas par tā nepiesārņošanu. Proti, līdz ar fermu nojaukšanu vajadzējis pārņemt dziļurbumu uzraudzību un kā normu iestrādāt arī šo aku aiztaisīšanu, bet šis objekts liecina par vienaldzību. Agrāk bijusi arī īpaši sanitārā uzraudzība dziļurbumiem - uz objektiem pārbaudēs braukusi inspekcija.
Cilvēki nezina par pamesto urbumu radītiem riskiem
Netālu esošā Mērdzenes pagasta vadītājs Jānis Koļčs savukārt Latvijas Radio izrādīja dziļurbumu, kas pie bijušās Pudinavas pamatskolas ir likvidēts jeb aiztamponēts. Ūdens ieguves dziļurbums ir pašvaldības īpašumā, tādēļ nolemts to aizbetonēt pēc skolas pārvākšanās. Pagasta vadītājam pie rokas ir arī dokumenti, lai uzskatami parādītu, ka aku aizvēršana tomēr arī kaut ko maksā. Projekts īstenots jau 2007. gadā.
“Bija izsludināts konkurss, un no tā laika ir saglabājies iepirkuma procedūras viens no piedāvājumiem. Tolaik piedāvātā cena par dziļurbuma tamponēšanu bija 1580 lati bez PVN. Tas tiem laikiem nebija lēts prieks, bet ir garantija, ka pazemes ūdeņi netiks piesārņoti,” stāstīja Koļčs.
Viņš uzskata, ka iemesls, kādēļ tik daudzi novecojuši padomju laiku dziļurbumi nav aizbetonēti, ir tieši informācijas trūkums - ļaudis nezina par ūdens piesārņojuma riskiem, kā arī nezina, kas jādara, lai urbumu likvidētu.
“Tie, kas nodarbojas ar lopkopību, tās akas ir saglabājuši un daži vēl izmanto, bet, cik es zinu, divās vietās tās akas ir palikušas tādas kā no kolhoza laikiem. Kā saka, saimnieks uz savas zemes ir pats sev saimnieks,” saka Koļčs.
“Es uzskatu, ka tos zemes īpašniekus, uz kuru zemes atrodas kādreizējie artēziskie urbumi, vajadzētu informēt vairāk par to, kas ar tām akām ir jādara, kas var notikt, ja tās neapsaimnieko un nepieskata. Tādi urbumi ir daudzviet Latvijā, un tam būtu jāpieiet nopietnāk, jo pazemes ūdeņi ir savienoti,” skaidro Koļčs.
Vides dienests: pamestie urbumi visbiežāk ir sliktā stāvoklī
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā informēja, ka konkrēti nevar pateikt, cik urbumu šobrīd ir apsaimniekoti, taču visbiežāk neapsaimniekoti urbumi ir arī neapmierinošā stāvoklī.
Pamestajiem urbumiem ir nopostītas vai sabrukušas urbumu nojumes, ap tiem netiek ievērotas stingras bakterioloģiskās un ķīmiskās aizsargjoslas, urbumi ir pamesti. Urbumi, kurus vairs neizmanto, būtu jātamponē, saņemot Valsts vides dienestā licenci urbuma likvidācijai.
Dienesta licenču daļas pārstāvis Torolfs Petersons stāsta, ka daudzviet šīs pamestās akas ir padomju mantojums, “pēc tam parādījās zemēm īpašnieki, un tagad rodas jautājums, kas nodarbosies ar to aku apsaimniekošanu”.
“Ja, piemēram, īpašnieks to nevar atļauties, bet urbums sāk fontonēt, ir sarūsējis un ir piesārņojuma risks, viņu tāpat piespiest nevar. Izsniedzot likvidēšanas licences, mums nepieciešamas gan zemes īpašnieka, gan dziļurbuma īpašnieka piekrišana. Bet tagad, ja tas urbums ierīkots Padomju Savienības laikā, kas tad ir tā īpašnieks? It kā jau pēc likuma zemes īpašniekam pieder arī zemes dzīles un būtu jāseko, lai viss norit atbilstoši noteikumiem, bet, ja nav naudas, tad te parādās dilemma,” klāsta Petersons.
Vides inspektori patlaban šos pamestos dziļurbumus apseko mazāk ierobežotu resursu dēļ, arī speciāls monitorings šajās vietās netiek veikts, tāpat bieži dziļurbumu datu bāzes koordinātes neatbilst situācijai dabā un urbums nereti nemaz nav atrodams.
Petersons gan mierina, ka, lai arī vecākie urbumi tiek apzināti ļoti lēni, ūdens piesārņojuma riskus regulāri kontrolē urbumos, kurus ekspluatē, tādējādi iespējams secināt arī par situāciju tuvējā apkārtnē.
Padomju mantojuma problēmai vēl nav risinājuma
Arī Vides ministrijas pārstāve Dace Ozola vēlreiz apliecināja, ka par to, kas notiek zemes īpašumā, atbildīgs ir zemes īpašnieks, vienlaikus atzīstot, ka objektu apsekošana ir nepieciešama, jo par daudzu reģistrēto dziļurbumu stāvokli nav informācijas
“Valsts līdzekļus nevar ieguldīt privātā zemē, ja arī ministrija redz šo problēmu, mēs zemes īpašniekam nevaram tamponēt urbumu, viņš ir nopircis vai privatizējis to īpašumu, zinot, kas uz tās zemes ir, vai vismaz viņam bija jāzina. Sankcijas vai sodi šobrīd var būt tikai tad, kad jau ir piesārņojums, un tas ir kādam jākonstatē, bet tā vienkārši tāpēc, ka kāds dziļurbumu neapsaimnieko, sodu nav,” stāsta Ozola.
Hidroģeoloģe Aija Dēliņa papildina, ka visām iesaistītajām pusēm – ministrijai, dienestiem, pašvaldībām un zemju īpašniekiem būtu jānāk pie viena galda, lai ieilgušo padomju dziļurbumu mantojumu valstī sakārtotu, nevis turpinātu piesārņojuma riskus ignorēt.
“Neapsaimniekoto dziļurbumu ir pietiekami daudz, lai radītu riskus,” atzīst Dēliņa.
“Ja runā par to, ko iesākt, tad vienkārši pateikt, ka par visu atbild tikai īpašnieks, nebūtu korekti. Arī atbildīgajiem dienestiem jābūt aktīvākiem un jāiesaistās, vismaz biežāk informējot un konsultējot neapsaimniekoto aku īpašniekus,” uzskata hidroloģe.
