"Lai dzīvnieks atrastu barību, ko cilvēks viņam atstājis, jāzina ir konkrētas vietas, kur dzīvnieks pārvietojas. Dabā tas ir vietās, kur mainās mežs, piemēram, lapu koku mežs, skujkoku mežs un purviņš. Dzīvnieki parasti pārvietojas pa to robežām," stāsta meža zvēru pazinējs Andrejs Pastars, rādīdams raidījumam "Ķepa uz sirds", kādas izskatās zvēru takas: "Šeit dzīvnieks šķērso ceļu. Ir meža dzīvniekiu iebradātas takas, tūliņ mēs tās atradīsim - lūk, ir viena no tām, tās nav cilvēku iestaigātas. Gadiem dzīvnieki pārvietojas pa noteiktiem maršrutiem. Cilvēki runā, ka tās esot āderu vietas. Es īsti pārliecināts par to neesmu, bet tā runā. Te var redzēt, ka alnis gājis. Redziet, to taku ir daudz, te arī paralēli. Atradīsim, kur takas krustojas, tad dzīvnieks barību atradīs. Šeit ir tāds kā taku krustojums un te aiziet taka... pienāk, lai dzīvnieks atrastu barību, ko mēs esam sarūpējuši."
Kāposti, kartupeļi, burkāni, āboli, graudi ir labumi, kurus var nest meža dzīvniekiem. Jāatceras, ka ir arī produkti, kuri tiem īpaši negaršo. Piemēram, kastaņi, sīpoli un ķiploki.
Var barību likt zem eglītes, lai tik ātri neapsnieg, rāda Andrejs un piebilst: "Nebūtu vēlams nekādas stieples un arī diegus nē, jo zālēdājs var to apēst un rasties kuņģa traucējumi."
Lai dzīvnieks atrastu vērtīgu cienastu, ir vajadzīga spēkbarība - kukurūza, labības graudi, stāsta Andrejs, kurš arī atgādina par regularitāti:
"Jāatceras, ka šāda veida vienreizēja meža dzīvnieku pacienāšana nav uzskatāma par piebarošanu. Par to mežos rūpējas mežsargi, bet, ja tomēr esat sācis meža dzīvnieku piebarošanu, tad tas ir jādara līdz pat pavasarim, jo dzīvnieks ātri pierod un gadījumā, ja vairs barību neatrod, var arī aiziet bojā. Cienasts svētku reizē nav piebarošana."
