Ķepa uz sirds

Aktualitāte: Bezšķirnes dzīvnieku nekontrolēta vairošanās turpinās

Ķepa uz sirds

Ķepu talants / Trīne

Laimes stāsts: Pipars un Rasa

Pacietība un vēlreiz pacietība: Ilze palīdz traumētiem sunīšiem atkal atvērties

Neviena satikšanās nav nejauša – vajadzīgs tikai īstais brīdis. Par to pārliecināta Ilze Zīriņa, sunīšu Pipara un Rasas saimniece, kura raidījumā "Ķepa uz sirds" dalījās ar savu stāstu par to, kā palīdzējusi sunīšiem.

Bērnību Ilze pavadījusi Raunā. Toreiz sava mīļdzīvnieka ģimenei nebija, bet Ilze sev neļāva bēdāties – viņai palīdzējusi spilgta iztēle un mammas darbarīki.

"Mēs bijām pieci cilvēki, dzīvojām pusotras istabas dzīvoklī. Mamma bija audēja. Viņai bija kaut kādai vajadzībai tāds smags atsvars, tāds no dzelzs, un es to atsvaru nēsāju apkārt. Kad ēdu, tad liku lejā, runājos. Es zināju, ka tas ir mans sunītis, jo dzīvoklī mēs suņus neturējām," stāsta Ilze. 

Viņas sapnim par sunīti bija lemts piepildīties vien pirms sešiem gadiem – brīdī, kad Ilze sevi pilnībā veltīja tikai darbam un doma par suni pat nebija prātā. Šķirstot avīzi, skatienu piesaistīja kāda fotogrāfija – mazs, melnbalts patversmes suņu puika ar baiļu pilnām acīm – Pipars.

"Pipars sēdēja pieneņu pļavā tāds maziņš, sarāvies, rozā iemauktiņiem, un.. nezinu, tā tās lietas notiek. Tu vienkārši ieraugi viņu un saproti, ka tas ir [tavs], ka jūs esat saderīgi. Un tad braucu pakaļ," stāsta Ilze. 

"Tajā brīdī dzīvē man bija ļoti švaki, es biju ļoti švakā vietā, ļoti nomākta un negāja visai labi, un tad man likās, kaut kāda intuīcija lika mums vienam otru atrast, es viņam palīdzēju atvērties, un viņš man palīdzēja kaut kā tikt pāri [grūtībām]," stāsta Ilze. 

Pipars ir viens no daudzajiem bezatbildīgo saimnieku upuriem. Viņš dzīvojis veselu 70 suņu kolonijā pie kādas kundzes gados – nelabvēlīgos apstākļos. Dzīvnieki bijuši pusbadā, netika laisti ārā un auguši ar tik milzīgām bailēm, ka pēc adopcijas Ilze savu Piparu pat neredzēja vairākas dienas.

"Atbraucām uz Rīgu mājās, Pipars iegāja zem gultas un nenāca ārā. Mēs tur viņu ar skrapšķiem vilinājām ārā, deguns pavilkās, apēda, atkal atpakaļ, un es jau sāku domāt, ka varbūt būs tāds kā savvaļas dzīvnieks, ko neviens neredz, ne paši, ne draugi," saka Ilze.

"Pipars tur bija kaut kā pārdzīvojis tos 70 suņu. Viņš nav nekāds bokseris. Viņš ir mazs, žiperīgs sunītis, bet viņš ir ļoti veikls. Viņš ir viltīgs. Uz skausta viņam vilnas nav, vienā vietā tikai āda ir, un viņam ir ribas savainotas, ja dažreiz pieskaras tur, neko neizdari, pat nesaspied, viņš ļoti iekliedzas," stāsta Ilze. 

Visvairāk Pipars baidās no vīriešiem – suns noteikti piedzīvojis arī vardarbību. Bet kas ir pats skumjākais? Bezspēcība. Tukuma dzīvnieku patversme un tās vadītāja Simona nevar palīdzēt pilnīgi visiem suņiem, nemaz nerunājot par pretimnākšanu no saimnieces – rezultātā suņu skaits kolonijā nemazinās. 

"Kā Simona stāstīja, ka viņi nevar -neko panākt], vienu gadu aizbrauc, nosmeļ viņai tos suņus un saka, visus jau nevar paņemt. Un tas skats, ka tie suņi pie tām loga rūtīm skatās, tas ir ļoti sāpīgi. Nākošā gadā atkal tas pats, jo tiem suņiem neko līdz galam neizdara ar to sterilizāciju," zina stāstīt Ilze. 

Piparam paveicās. Viņš sastapa pacietīgu saimnieci, kura sunim deva nepieciešamo laiku un mīlestību. Ar šo komplektu pietika, lai Pipars beidzot atvērtos un pamazām sāktu uzticēties.

"Tev ir jārēķinās, ka viņš tāds būs, viņam vajadzēs visu laiku fizisku pieskārienu, lai viņš būtu mierīgs. Viņš uztrauksies vienmēr, tāds viņš ir. Ja tev nav pacietības vai arī tu gribi, lai suns tur kaut ko staigā savā nodabā un tevi netraucē, tad ir problēma. Un tad abi divi būtu mēs nelaimīgi," stāsta Ilze. 

Dzīvē viss ir saistīts. Ja Ilze nebūtu adoptējusi Piparu un gājusi pastaigā, viņa nebūtu satikusi Saniju – bēdīga paskata sunīti, kas abiem sekoja. Toreiz Ilzei vēl nezināmais saimnieks par suni acīmredzami nerūpējās – par to liecināja ādā ieaugusī kaklasiksna un tas, ka kucīte bija gaidībās.. 

"Staigājot pa Ķīpsalu, satiku dažādus cilvēkus, vienreiz uzprasu - vai tas jūsu?, un atbild - nē, bet tur tādā mājā, tā un tā. Un reiz gadījās, ka to viņas saimnieci satiku, viņai daudzi bērni, dzīvo tādā mājā, kur nevar saprast, vai viņa ir izgāztuve vai māja, tāda pavisam uz sagrūšanas robežas. Viņa saka, jā, tas ir viņas suns, bet nu skaidrs, ka viņa neko nedarīs ar tiem kucēniem. Tad mēs pa visiem kopā caur feisbuku, caur zvaniem palīdzējām viņai tos kucēnus realizēt. Un viens no kucēniem bija Rasa," Ilze atceras.

Iespējams, Rasas tētis ir kaukāzietis, kas turpat pie pussagruvušās mājas bija piesiets ķēdē. Visiem kucēniem Ilze atrada mājas, bet pašu Saniju saimniece solījās sterilizēt. Taču pēc laika kucīte atkal manīta, klīstam pa rajonu.

"Es domāju, kā es varu viņai solīt, ka es atradīšu viņiem mājas, ja es nezinu, varbūt neviens cilvēks nepieteiksies, tik daudz ir pamestu dzīvnieku. Bet tad man draudzene iedrošināja, teica, pa visiem tiksim galā, un tas man arī ļoti palīdzēja, kad viņa pateica," saka Ilze.

Kas notika ar Rasas mammu Saniju, nav zināms, jo pazuduši kontakti ar viņas saimnieci. Turpretī Rasa un Pipars novērtē savu jauno dzīvi katru dienu – Rasa uzņēmusies šefību par Ilzes māsu, bet Pipars vairāk tur Ilzes kanti – rej tik skaļi, ka ausis krīt ciet, un aizstāv saimnieci arī miegā.

"Viena no lietām, ko mēs varam mācīties no suņiem, ir spēja būt pilnībā klātesošam šajā mirklī, nedarīt neko puskājā, pat negulēt puskājā. Viņi šņāc tā kā lokomotīve, no visas sirds guļ, no visas sirds rok bedri," brīnās Ilze. 

"Es ticu tam, ka tāpat kā tu dzīvē satiec savu cilvēku, tāpat tu satiec savu dzīvnieku. Savējam tu garām nepaiesi," rezumē Rasas un Pipara saimniece. 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti