Cilvēks, kurš turējis zīles rokās, zina: tās ir smagas, jo īpaši tad, kad pilnīgi nogatavojušās. Nez`, kā gan tās izplatās, tik smagas būdamas!? Kā izplatās ozoli? Kā ozoli uzrodas tur, kur tos neiestāda cilvēki? Nedz vējš spēj ozolzīles pa gaisu pūst, nedz ūdens plūsma nest…
Ozolu galvenie izplatītāji ir nedaudzu sugu zīdītāji, kas rudeņos vāc ozolu sēklas saviem ziemas pārtikas krājumiem (daži peļveidīgie grauzēji, vāveres), un dažu sugu putni.
Sīļi – aktīvākie zīļu lasītāji
No putniem ozolājos zīļu ražas laikā visaktīvāk siro sīļi. Tieši sīļi ir ļoti, ļoti čakli, var teikt, izcili zīļotāji. Šķiet, Latvijas sīļiem gēnos ierakstīts: rudenī noteikti jāmeklē ozolu sēklas. Kamēr vien ozolos un zem ozoliem atrodas zīles, šos lidoņus dižo koku tuvumā grūti nepamanīt. Sīļi ar rezervju gādāšanu nodarbojas ļoti uzkrītoši. Kad ir nogatavojušās ozolzīles, sīļi regulāri pārlūko lielos ozolus. Zīļošanu viņi iesāk jau septembrī un turpina, kamēr vien ir, ko lasīt.
Sākumā sīļi vāc pārsvarā tās ozolu sēklas, kas vēl turas zaros, pēc tam ķeras pie nobirušajām. Putni lido uz ozoliem (uz ozolu zarotni vai pakāji), kur mērķtiecīgi meklē un atrod, tad nes uz slēptuvēm un slēpj ozolzīles. Viņi noslēpj tās koku dobumos, pusdobumos un – biežāk – zemsedzē tādās vietās, kur ziemā mēdz būt plānāka sniega sega, teiksim, kādā kokaudžu biežņā vai zem kūlas kārtas. Pēc tam lido atkal atpakaļ uz ozoliem, lai rosītos to zarotnē vai pakājē. Gan saulainā laikā, gan vējā un lietū – putni diendienā lido no ozoliem uz slēptuvēm un atpakaļ.
Vāc tikai veselas zīles
Veidojot krājumus, katrs sīlis katrā lidojumā parasti pielasa zīļu pilnu rīkli, paķer vēl kādu zīli knābī un tad dodas prom. Vāc vienīgi pilnīgi veselas zīles. Tīši tiek atstātas ozolzīļu tinēja un ozolzīļu smecernieka kāpuru izēstās, kā arī citādi bojātās, tāpat dīgt jau sākušās dižkoku sēklas. Kuru ņemt, kuru neņemt – to sīļi vērtē pēc zīļu lieluma, svara un apvalka konsistences (to vērtē, saspiežot knābī). Nederīgās ozolu sēklas paliek guļam kopā ar tām nebojātajām, kas „paslēpušās” zem nobirušo lapu klājiena.
Līdz pavasarim koku pakājēs tikai retumis saglabājas kāda no rudenī zemē nobirušajām pilnvērtīgajām zīlēm. Ja laika apstākļi ir labvēlīgi, sīļi pamazām salasa praktiski visas veselās.
Putni rudenī darbojas koku pakājē ozolājos, kamēr vien tajos ir atrodamas zīles, protams, ja vien sniegs pirms tam zem lielajiem kokiem nav biezi pārsedzis zemi vai ja vien zem tiem jau pirms laba laika nav aktīvi zīļojušas meža cūkas. Meža cūkas ēd visādas zīles – ir neizvēlīgas. Pēc cūkām maz kas paliek pāri. Jāpiebilst: arī brieži itin labprāt mielojas ar zīlēm.
Sīļi zīļo bariņos
Sīļi, lai justos drošāk, zīļošanas periodā uzturas grupiņās. Savā būtībā itin piesardzīgie putni, kas vasarā parasti uzvedas ļoti klusu, gan tagad (rudenī), gan vēlāk (ziemā) bieži mēdz sacelt pamatīgu troksni: daudzviet dzirdami viņiem raksturīgie savstarpējo brīdinājumu skaļie, griezīgie ķērcieni. Nereti no sīļu – šo „ziemeļu papagaiļu” – knābjiem atskan arī klijāna balsi atdarinoši saucieni.
No neatrastajām zīlēm dīgst jauni ozoliņi
Ziemā sīļi savas rudenī noslēptās zīles maz pamazām cenšas sameklēt, lai apēstu, un lielu daļu arī atrod. Atrod, jo, kaut gan precīzi neatceras, kur tieši ir noslēpuši, viņi zina, kur varētu būt slēpuši, nojauš, kur ir jāmeklē. Tātad: meklē tur, kur varētu būt slēpuši paši, un, starp citu, meklē arī citās piemērotās vietās – „uz dullo” –, lai mēģinātu uziet citu sīļu slēptās. Kurš čakli meklē, tas parasti vairāk vai mazāk atrod. Atrod savējās, atrod svešās. Daļu no tā, ko neatrod paši slēpēji un viņu sugasbrāļi, pamanās sameklēt citu sugu putni. Bet paliek arī tādi noslēpumi, kurus neatrod neviens.
Tātad: daļu no visu sīļu rudenī Latvijā noslēptajām zīlēm ziemā neatrod ne paši slēpēji, ne citi meklētāji. Tāpēc ne viena vien zīle noguļ neuzieta zem lapu klājiena un pēc tam arī zem sniega segas līdz pat pavasarim. Sīļi to zina. Kūstot sniegam, viņi atkal meklē tur, kur varētu būt slēpuši. Atkal – meklē, atkal – atrod un atkal – neatrod visu, kas noslēpts… Neatrod visu, kas zemsedzē noslēpts. Atkal!
Tātad atkal: visas noslēptās zīles neatrod – ne katrs paša slēptās, ne sugasbrāļu noglabātās – visas neatrod. Arī citi zīļu ēdāji nepamanās atrast un notiesāt visas noslēptās. No šīs – neviena nesameklētās, neapēstās – ozolu sēklu daļas izdīgst jauni ozoliņi. Nu, lūk, tādejādi sīļi – pārtikas rezervju azartiskākie, čaklākie veidotāji – netīši top par galvenajiem mūsu ozolu izplatītājiem!
Rakstu sēriju līdzfinansē:
