Uģis Lībietis: Šajā vasarā dažos Eiropas reģionos piedzīvots spēcīgs sausums. Dažviet tas radīja nopietnas grūtības upju transportam, citviet – problēmas ar lauku apūdeņošanu. Kā jūs raksturotu šo situāciju? Vai tā ir nepieredzēta un negaidīta?
Maikls Skuloss: Atbilde ir daudz sarežģītāka par jautājumu. Mēs nevaram izrēķināt, kad šāds dabisko fenomenu komplekss notiks. Tāpēc mēs varam teikt, ka šī gada notikumi nebija paredzēti un netika gaidīti. Taču mēs zinām, ka esam radījuši priekšnoteikumus, lai šāds fenomens būtu – šogad, nākamajā gadā vai citos gados. Mēs precīzi nezinām, jo laikapstākļi un nokrišņi ir daudz sarežģītāka procesa gala rezultāts. Un tas viss ir saistīts ar klimata pārmaiņām. Es to saku, jo ūdens cikls ir kaut kas tāds, kas iekļauj arī iztvaikošanu, kondensāciju dažādos atmosfēras slāņos un lietu. Mēs esam ietekmējuši visu sistēmu. Tas neattiecas tikai uz to, kas atrodas mums apkārt, bet arī uz 70% Zemes virsmas, kas ir okeāni. Šie procesi ir aizsākušies aptuveni pirms diviem simtiem gadu, taču visu šo laiku mēs to neapzinājāmies un tagad redzam tā sekas. Es neesmu ļoti optimistiski noskaņots par to, ka šādi notikumi ir nejauši – manuprāt, tie nākotnē atkārtosies arvien biežāk. Mēs nevaram pateikt, cik bieži, taču noteikti daudz biežāk.
Mēs esam ietekmējuši milzīgas sistēmas, tādas kā Golfa straume, un, ja šādas sistēmas tiek mainītas, tās vairs nav iespējams tik vienkārši stabilizēt. Un tā ir liela problēma.
Mēs parasti runājam par sausumu Eiropā, taču kāda ir situācija citur pasaulē un cik lieli ir izaicinājumi citur?
Līdzīga situācija ir daudzviet pasaulē, un šie izaicinājumi izpaužas dažādi. Kā jau es teicu – Golfa straume pārvieto milzīgas ūdens masas, izmantojot kolosālu enerģijas apjomu. Ja šī ūdens masas plūsma maina savu virzienu vai tiek koncentrēta, piemēram, pie ASV piekrastes, mēs varam sagaidīt daudz vairāk spēcīgu viesuļvētru – līdzīgu viesuļvētrai Sendija, ko piedzīvojām 2012. gadā. Tie ir fenomeni, kurus mēs varam sagaidīt visā pasaulē. Tāpēc ir svarīgi saskatīt sagatavotības trūkumu mūsu sabiedrībās. Galvenokārt Eiropā. Piemēram, Eiropas ziemeļu daļā ūdens nekad nav trūcis, tāpēc ir bijis ļoti maz infrastruktūras objektu tīra un droša ūdens uzglabāšanai. Tas nozīmē, ka mums ir jāsāk domāt citādi par to, kā izmantot un pārvaldīt ūdeni.
Jo runa nav tikai par sausumu – tam sekos plūdi! Abas šīs galējības kļūs vēl biežākas, un tās ir saistītas arī ar tādu procesu kā erozija. Plūdiem seko sausums, tad atkal plūdi, tad sausums. Tāpat jārēķinās ar izmaiņām dzīvajā dabā. Šogad mēs esam piedzīvojuši spēcīgus meža ugunsgrēkus Portugālē un Grieķijā. Mēs tos nebijām gaidījuši, un tie ir izpostījuši senos mežus, kas tur ir atradušies vismaz pēdējos 500 vai vairāk gadu. Tā ka šī gada zaudējumi ir patiesi milzīgi.
Jūs teicāt, ka šādus periodus nav iespējams prognozēt. Vai tiešām?
Protams, kad mēs veicam savu analīzi, mums savi novērojumi ir jābalsta uz faktiem. Ņemot vērā esošo situāciju un cenšoties izprast, kas ir noticis pagātnē, mēs varam mēģināt izvērtēt notikumu attīstības tendences nākotnē. Mēs bieži vien ņemam vērā arī dažādus novērojumus un uzskatus, kas nav balstīti mērījumos. Mēs esam ļoti tuvu tam, lai precīzi izprastu, kāda ir bijusi situācija pagātnē. Varam secināt, ka pašlaik mēs piedzīvojam unikālu fenomenu. Tas nav kaut kas tāds, kas varētu atkārtoties cikliski pēc pieciem vai desmit gadiem. Ir līdzīgi fenomeni, bet ne šādi, un mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti. Pat ja mūsu nākotnes prognozes nav optimistiskas, mēs īstenojam politiku ar optimismu. Mums ir jāredz, kā mēs izdzīvosim šādos apstākļos, kāda politika ir jāīsteno, lai mēs spētu pielāgoties klimata pārmaiņām. Un viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir krasi samazināt kaitīgos izmešus. Visi par to zina.
Pasaules ūdens nedēļa Stokholmā ir iespēja diskutēt par šādiem jautājumiem. Kāds ir šīs tikšanās galvenais vēstījums valdībām un arī mums – vienkāršajiem cilvēkiem? Kas mums būtu jādara, lai novērstu šādu situāciju atkārtošanos nākotnē?
Ir divas lietas. Pirmkārt, gan valdības, gan iedzīvotāji ir jāaicina gudri izmantot resursus – netērēt pārāk daudz enerģijas un ūdens. Mums tie abi ir jāekonomē.
Mums pēc iespējas ātrāk ir jāvirzās projām no ogļūdeņražiem. Un mums ir svarīgi izprast šo haotisko klimata pārmaiņu sistēmu. Cilvēkiem ir jāsaprot, cik šie jautājumi ir sarežģīti, tāpēc ir nepieciešams padomāt divreiz par savām izvēlēm. Pašlaik nekā tāda nav. Ir svarīgas mūsu izvēles tajā, ko mēs pērkam, kā mēs tērējam, cik mēs tērējam, kur mēs braucam, kā mēs braucam un tā tālāk. Tas ir pats galvenais vēstījums. Protams, ka tas var izklausīties visai abstrakti, jo tā nav skaidra recepte ar pirmo, otro, trešo un ceturto punktu. Taču ikkatram no mums būtu jāuzdod sev šis jautājums – kādu ieguldījumu es varu sniegt? Vai es varu nobraukt mazāk kilometru ar auto? Vai es varu tērēt mazāk elektrības? Vai es varu tērēt mazāk ūdens vai izmantot to atkārtoti?
Eiropas Savienība ir izvirzījusi ļoti ambiciozus klimata pārmaiņu apkarošanas mērķus. "Zaļā" kursa mērķi ir ļoti tālejoši un būs izpildāmi ilgtermiņā, taču, piemēram, saskaroties ar enerģētikas krīzi, mēs redzam, ka aizvien vairāk valstu domā par dabai nedraudzīgāku resursu izmantošanu, lai varētu pārciest ziemu. Kad ir nepieciešams domāt par cilvēku izdzīvošanu, ekonomikas stabilitāti un drošību, klimata jautājumi bieži vien aiziet otrajā plānā?
Kā jau jūs teicāt, kopumā, salīdzinot ar citām pasaules daļām, Eiropas Savienības politika klimata jomā ir pati ambiciozākā un konkrētākā. Diemžēl joprojām notiekošais karš Ukrainā ir licis mainīt prioritātes un ceļa kartes virzībā uz oglekļa neitralitāti. Ir traucēti daudzi šādi mērķi. Taču es uzskatu, ka mums ir jāturas kopā arī enerģētikas sektorā, jo tas ir drošības jautājums. Drošība nav saistīta tikai ar valsts aizsardzību – kopējā drošība iekļauj arī tādas lietas kā piekļuvi ūdenim, enerģētiku, pārtiku un ekosistēmas. Tāpēc Eiropas Savienībai ir tik svarīgi šos jautājumus pielīdzināt militārajai drošībai. Tas būs īpaši svarīgi nākamajām paaudzēm. Mums kā eiropiešiem ir jāturas kopā un jāsaprot, ka mums ir iespējas darīt lietas labāk. To ir viegli teikt, jo kopējā politika ir jāievēro visām dalībvalstīm. Bet es varu apgalvot, ka gan enerģijas, gan arī ūdens jautājums dažreiz ir Eiropas Savienību šķeļošs. Tāpēc mums šie vides jautājumi ir jāuzlūko kā augstas prioritātes aizsardzība un drošība.
