"Es ļoti atvainojos, profesor Riksi! Atvaino, tagad man ir jāgatavo studentiem lekcijas un man vajag šo grāmatiņu!" zolīds pret kaķi ir mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis.
Latvijas Mākslas Akadēmijas profesors un mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis ir vairāku grāmatu autors un eksperts mākslas vēstures jautājumos. Taču māksla nav vienīgā Ojāra Spārīša aizraušanās. Viņš ir arī liels zāļu tēju pazinējs.
"Tā ir kaut kāda savdabīga spēja ikvienam latvietim, kurš neļaujas urbanizēties. Nosēsties zemē, novērtēt kādas smilgas vai zāles, to vietu, kur sēdi un uz tevi uzreiz visas maņas runā," par savu aizraušanos stāsta profesors Spārītis.
Viņš ir gatavs dalīties tējas zālēs arī ar raidījumu "Ķepa uz sirds".
"Es jums iedošu mazliet sveķvielas, priežu pumpurus. Tālāk sarkanais āboliņš. Tas ir īpaši svarīgs meitenēm, jo palīdz briedināt skaistas krūtis.
Tālāk ir ugunspuķe. Ietecams ir pelašķis, ko var ļoti daudz dzert," iesaka Ojārs Spārītis, kurš zina stāstīt, ka Aleksandrs Lielais zirgus mazgājis ar pelašķu tēju, lai viņi būtu spēcīgi.
Profesora namā tiek padomāts par visu un arī tēja tiek pasniegta īpašā traukā, ko kolēģe izgatavojusi laikā, kad Spārītis strādājis Melngalvju namā: "Es varu būt sevišķi lepns, ka tas ir vienīgais eksemplārs pasaulē."
Runājot par dzīvniekiem, Ojārs Spārītis stāsta, ka savulaik ģimenē par savējo saukta arī jūras cūciņa. Tā nodzīvojusi pusotra cilvēka mūžu, teju astoņus gadus. Arī melnbaltā krāsā, kādā ir arī profesora Rikša lepnais kažoks.
Profesors Riksis Ojāra Spārīša ģimenē ienāca pirms septiņiem gadiem. Par viņa krustēvu esot uzskatāms režisors Jānis Streičs, kurš Riksi paglābis no dzīves uz ielas un uzdāvinājis Spārīšu ģimenei.
"Bērns nav vairs ar mums, dzīvo savu dzīvi. Kamēr nav mazbērnu, jutāmies, ka mums trūkst kāds sarunu biedrs. Un tik labs sarunu biedrs, kurš nerunā pretī, bet ir ar savu raksturu, respektē mūs. Mēs varbūt vēl vairāk respektējam viņu," par kaķi stāsta mākslas zinātnieks.
Ojārs Spārītis ir pārliecināts, ka kaķa daba zināmā mērā sasaucas arī ar viņa paša būtību.
"Manam raksturam atbilst kaķa vērīgums, mierīgums, pastāvība un lielā neatkarība. Es nezinu, vai tam ir saistība ar zodiaka zīmēm. Es esmu dzimis strēlnieka zvaigznājā un man ir svarīga emocionālā un garīgā neatkarība," prāto Spārītis.
Mākslas zinātnieks ir izveidojis arī sava veida definīciju, kas raksturo dzīvnieku un cilvēka savstarpējās attiecības.
"Bez vārdiem nepateiktā sinerģija, šāda raksturu saderība caur viena otra neatkarības raksturošanu, to brīdi, kad viens pēc otra tiecas. Tas ir raksturīgs tādiem patstāvīgiem tipiem," filozofisks ir Ojārs Spārītis.
Profesors LTV raidījumam "Ķepa uz sirds" stāsta, ka vienmēr cenšas atrasties cilvēku sabiedrībā, kuru klātbūtne viņu emocionāli un intelektuāli bagātina. Tas sakāms arī par viņa savienību ar Riksi:
"No visām viņa uzvedības situācijām varētu izveidot ļoti plašu enciklopēdiju - kā viņš reaģē priekos, bēdās, attiecīgos gadalaikos un diennakts stundās. Un tam ir nozīme, signāla vērtība. Ir tikai nedaudz signālu, kurus spējam uztvert, kamēr kāds cits adekvāts dzīvnieciņš no viņa žestu valodas spētu noprast daudz vairāk."
Dzīvnieku tēma cilvēkiem bijusi aktuāla visos laikos, arī arhitektūrā.
"Man ļoti patika Londonā, kur es biju vairākus gadus atpakaļ un taisīju vienu brīvdienu ceļojumu uz Heideitas kapsētu, un pa ceļam apstājos vienā mazā priekšpilsētā, un tur ieraudzīju pieminekli kaķim," atceras mākslas pazinējs.
"Patiesību sakot, šis kaķis ir izdarījis mēra apziņā apvērsumu. Jau 15.gadsimtā šī priekšpilsētiņa esot nīkuļojusi, ekonomiski neattīstīta un tik slikti gājis, ka mērs kādā tumšā naktī izlēma pilsētu pamest. Viņš iet prom, bet kaķis paliek tajā mājā, kur ir uzaudzis. Skatās pār plecu pārmetoši, sakot - Tu mūs gribi pamest. Un tas mēru ir iedvesmojis, viņš ir atgriezies un pilsētiņa piedzīvojusi uzplaukumu," pilsētiņas vēsturi skaidro Ojārs Spārītis.
"Viņa nomierinošais efekts, tuvums, dod iespēju ar roku viņu noglāstīt, dod pašam iespēju iegūt kontenplatīvu enerģiju pēc visiem dienas stresiem. Tas laikam ir tas, ko meklēju," piebilst kaķa saimnieks.
