Pundurbērzs parasti ir zema auguma, maksimums līdz 1,20 metru augsts, tāpēc to pieskaita pie pundurkrūmiem jeb sīkkrūmiem, skaidroja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece un Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadošā speciāliste Linda Strode.
"Pundurbērzs ir ļoti, ļoti interesants objekts, aizraujošs, noslēpumains un tāpēc arī interesants – uzreiz nevar saprast, kā tad tas aug," viņa atzina.
Šo sīkkrūmu par noslēpumainu padara fakts, ka daļa stumbra un zaru atrodas zem zemes, precīzāk – zem sfagnu un kūdras kārtas. Pazemē atrodas gan stumbrs, gan zari, gan saknes. Dziļākajās vietās tie jau sākuši pat satrūdēt.
"Ieejot purvā, sākot no 20 centimetriem līdz metram, pat mazāk, tu ieraugi pundurbērzu, šos zarus ar lapiņām mazām. Tad, kad tu sāc rakt, lai ievāktu, izcel jau šo sfagnu kārtu, kūdrā rocies iekšā, ir iespējams tos ievākt līdz pat trīs metriem garus zem zemes," stāstīja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrante Madara Metāle.
Pundurbērzs Latvijā sastopams purvos un purvainos mežos Vidzemē un Latgalē, dažas atradnes bijušas arī Kurzemē. Uz rietumiem vistālākā atrastā atradne ir Cenas tīrelī.
"Tad jau tas tālāk augšā uz tundru aug. Teiksim, Igaunijā pundurbērzs ir ļoti atšķirīgs no Latvijas pundurbērza, tas ir ļoti bieži sastopams.
Ja Latvijā šī ir reta, aizsargājama suga, tad Igaunijā tā ir pieejama gandrīz uz katra stūra," norādīja Metāle.
Tajās vietās, kur aug pundurbērzs, vienmēr augs sfagni, būs sastopamas dažādus sfagnu sugas. Kompānijā ar pundurbērzu ierasti aug arī citi sīkkrūmi, piemēram, vaivariņš, andromedas, zilenes, retāk arī virši.
"Lielākā daļa no šiem augiem ir tādi, kam ir tā saucamā klonālā augšana – ir ļoti grūti izšķirt, kur tam ir sakņu kakls, kur ir zari, kur viens augs sākas un otrs beidzas. Tie ir savijušies. Viens augs veido ļoti daudz sānu dzinumus, vijas tālāk, ieņem brīvās vietas," skaidroja Strode.
Pētniece atklāja, ka līdzīgi ir arī ar pundurbērzu. Pat, ja izskatās, ka vienā laukā aug vairāki pundurbērzi, tas var būt viens indivīds.
"Piemēram, ir izpētīta viena atradne, kur apmēram piecu, sešu metru platumā un 40 metru garumā pundurbērzs ir sastopams gar ezera un purvaina meža malu. Noskaidrojās, ka ģenētiski tas ir viens indivīds. Viens bērzs 40 metru garumā. Tas nozīmē, ka tas gadsimtiem augot šādi ir izplatījies," atklāja Strode.
Bažas par izzušanu
Pētnieces vērtēja, ka par spīti aizsargājama auga statusam, ir bažas, ka pundurbērzs drīzumā no Latvijas izzudīs. Arī Lietuvā palikušas ir vien dažas punktveida atradnes.
"Lielākie draudi pundurbērza izdzīvošanai Latvijā ir bijusi kūdras ieguve, purvu norakšana un purvaino, slapjo mežu meliorācija.
Kūdras ieguves rezultātā tur, kur ar frēzēšanas metodēm iegūta kūdra, šīs atradnes bijušas fiziski iznīcinātas. Tie lielākoties ir pagājušā gadsimta 50. gadi," skaidroja Strode.
Savukārt purvu un mežu nosusināšanas rezultātā labāk sāk augt praktiski visi citi meža augi, kokaugu stāvs, koku stāvs un arī sīkkrūmu stāvs, un pundurbērzs nav konkurētspējīgs ēnainos apstākļos – tam ir nepieciešama gaisma.
Šobrīd, apkopojot atradnes un atradņu lielumu, trešā daļa pundurbērzu populācijas atrodas īpaši aizsargājamās teritorijās, bet liela daļa atradņu izmēra ziņā ir ļoti nelielas, piemēram, 20x20 metru platībā.
Pundurbērzu iespējams saukt par seno laiku liecinieku Latvijas dabā, jo tas šeit audzis vēl kopš ledus laikmeta. "Jau kopš ledus laikmeta laikiem pundurbērzs ir bijis Latvijā. Tad visa Latvijas teritorija bija ledū, klimats bija aukstāks, un tas šeit bija piemērojies augt. Klimatam kļūstot siltākām, pundurbērzs lēnām atkāpās, ienāca citas sugas," stāstīja Metāle.
