Stāsti

«Ainavas runā» - par pagātni un šodienu, par harmoniju un pārmaiņām

Stāsti

Studentiem un pētniekiem varētu atļaut arhīvu fotografēšanu

Variņu pagastā ģimenes mīlulis mēro vairāk nekā 20 kilometru, lai atgrieztos mājās

Nobijās no potes, bet nepazuda - Reksis mēro 20 kilometrus un atgriežas mājās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Ja ir savas mājas un mīloši cilvēki, kas gaida atgriežoties, tad neviens šķērslis nav par grūtu, lai atgrieztos. To apliecina Variņu pagasta lauku suņu puikas Rekša stāsts. Reksim - tāpat kā citiem viņa ciltsbrāļiem - vajadzēja doties pie veterinārārsta, lai saņemtu čipu, tādēļ arī bija brauciens uz Smilteni. Bet, nokļuvis pirmo reizi pilsētā un vēl pie tam pie ārsta, Reksis ļāvās izbīlim un aizmuka. Liels bija saimnieku pārsteigums, kad pēc divām dienām viņš pats atgriezās mājās, mērojot vairāk nekā 20 kilometrus.

Nelielā auguma suņu puika Reksis Variņu pagasta „Medņu” mājās sagaida priecīgs, bet reizē arī nedaudz piesardzīgs, jo esmu te ieradusies kopā ar Valliju un Ēriku Zvaigznēm, kuri tad arī, izpalīdzot bijušajiem kaimiņiem, pensionāriem, suni bija apņēmušies aizvest pie veterinārārsta Smiltenē.

''Viņam bail, ka atkal kaut kur vedīs... Nāc, puika, nu nevedīsim tevi nekur vairāk!'' - Rekša saimniece pensionāre Elga Voite stāsta, ka nevest čipot jau viņu nevarēja. ''Avīzē jau bija raksts, ka visiem jāved sunīši čipot, ja viņus nevedīs, tad liks mums sodu.''

Visticamāk, ka brauciens ar mašīnu, kas lauku Reksim nav ierasta lieta, kā arī pirmoreiz nokļūšana pilsētā un vetārsta apmeklējums bija pārāk smags pārbaudījums, un viņš ļāva vaļu kājām.

''Nočipojām, uz tā galda gan bija diezgan mierīgs un, kā tika ārā (tā kakla siksna bija diezgan vaļīga), viņš sitās atpakaļ un Jāņkalnā iekšā...'' - Vallija un Ēriks, kuri pieskata un aprūpē ''Medņu'' mājās dzīvojošos pensionārus, stāsta, ka uztraukums bijis pamatīgs. Suņa meklēšanā tika iesaistīti vai visi paziņas, kaimiņi, ziņots policijai, likti sludinājumi vietējā radio, televīzijā un laikrakstā, bet bez rezultātiem. Tādēļ jo lielāks bijis pārsteigums, kad sunēns pats atgriezies, veicot 23 kilometrus.

''Es jau biju pilnīgi slima tai dienā, kad viņš bija pazudis, pat ļoti pārdzīvoju. Reksis vakarrīt, kad skrēja pa durvīm iekšā, tā stāvus augšā un mani nobučoja...'' - stāsta saimniece.

Prieks par atgriešanos ir abpusējs, un suņu puika pat ļoti novērtē, ka atkal ir pie saviem tagadējiem saimniekiem, jo savas jaunības dienās citās kaimiņmājās piedzīvojis ne tos labākos laikus:

''Tie saimnieki viņu negribēja, neturēja un tad mēs viņu paņēmām. Tie jau pret viņu ir bijuši tādi…viņš jau tur ir bijis piesiets pie šņores, un varēja redzēt, ka diezgan slikti barots.''

Bet kā gan suns, kurš nekad nav bijis pilsētā un mērojis šo ceļu, atrada savu pusi? Saost pēdas taču ir nereāli. Kāds varētu būt skaidrojums? Ilggadējs suņu apmācību un sporta instruktors Jānis Pavlovskis apstiprina, ka pēdu saošana šoreiz nebija noteicošā:

''Viņš jūt, intuitīvi jūt virzienu, kurā viņš dodas, viņam ir ļoti laba intuīcija, tas viens; un otrs, kas tāds ļoti interesants moments, - tā sunīša vēlme atgriezties pie saviem mīļajiem saimniekiem, kas viņu ir lolojuši, kopuši, barojuši

un nav bijusi tāda vardarbība pret sunīti un sunītis, vārdu sakot, prot novērtēt šo te saimnieku labestību, tāpēc jau viņš arī atgriežas atpakaļ. Šodien jau ļoti daudz suņu klaiņo un aizskrien, jo viņiem nav vēlme atgriezties pie sava saimnieka.''

Jānis Pavlovskis stāsta, ka ir gadījumi, kad suņi pārnāk mājās, veicot pat daudz vairāk kilometru:

''Ir pat simts kilometru noieti, [paiet] mēnesis, divi, un suns atgriežas pie saimnieka. Ir pat arī tādi gadījumi, kad suns atgriežas pie mājām un pie saimnieka sliekšņa nomirst no visiem šiem pārdzīvojumiem... Ļoti, ļoti interesanti šie gadījumi ir - sunītis parāda savu uzticību saimniekam, kurš viņu ir ļoti mīlējis, sunītis prot novērtēt saimnieka labestību.''

Un tas, kāda mīlestība un pieķeršanās šobrīd ir starp suni un viņa saimniekiem, šķiet, tikai apstiprina šos vārdus.

''Viņš tik mīl savus cilvēkus, tik ļoti… Viņam te ir tik ļoti laba dzīve, ka viņš izdomāja, ka ir par katru cenu jātiek mājās, varbūt, ja viņš būtu pie ķēdes un lāga nebarots, diez vai viņš tā censtos. Bet mēs jau viņu, kā saka, kā bērnu turam, kas ir labākais kumosiņš, viss tiek paglabāts viņam un pabarots. Paldies Dieviņam, ka Reksītis atgriezās, paldies Dieviņam!'' priecājas Rekša saimnieki.

Ciemiņiem prombraucot, Reksis tikai uz īsu brīdi izskrien no istabas pavadīt un ir atpakaļ pie saimnieces, jo tikai viņš zina, kāds ir bijis garais ceļš uz mājām, kuras viņš negrib pazaudēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti