Lai gan atrodamas ziņas par kokvardes novērošanu Latvijā pat vēl arī 20. gadsimta pirmajā pusē, visticamāk, ka jau kopš 19. gadsimta beigām suga pie mums bija izzudusi.
Ritēja laiks bez kokvardēm Latvijā un… Pienāca laiks atgriezt kokvardes Latvijā.
Savvaļā izlaida tūkstošiem vardulēnu
1987. gadā Rīgas Zooloģiskajā dārzā, īstenojot vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Jura Zvirgzda ideju, tika nodibināta Ekoloģijas laboratorija, kuras darbības mērķis bija veikt Latvijā reto un izzūdošo abinieku (pirmkārt kokvaržu) mākslīgu pavairošanu reintrodukcijai jeb atkalieviešanai.
Zooloģiskajā dārzā vairākus gadus pēc kārtas tapa iegūti, izaudzēti un pēc tam Kurzemē savvaļā izlaisti tūkstošiem kokvaržu mazuļu. Lielākā daļa no viņiem nokļuva dabā Kalvenes un Embūtes apkaimē (tur izveidots īpašs dabas liegums). Ievērojams daudzums laboratorijā kultivētu vardulēnu vēlāk tika izlaists brīvībā arī citā vietā – netālu no Ēdoles.
Ir aizritējuši krietni vairāk nekā 30 gadi pēc kokvaržu atkalatjaunošanas projekta sākuma. Tagad jau šie abinieki mājo ievērojamā daļā Kurzemes, tostarp tālu no reintroducēšanas vietām. Kokvardes atkal ieņēmušas stabilu vietu Latvijas dabā. Suga gan pagaidām neapdzīvo visu mūsu valsts teritoriju, tomēr rezultāts – lielisks.
Mūsdienās Eiropā sastopamās kokvardes sašķirotas vairākās sugās. Izejmateriāls topošajai Latvijas kokvaržu populācijai savulaik tika noķerts savvaļā Baltkrievijā,
kur mājo austrumu kokvarde (Hyla orientalis), tātad ģenētiski arī pie mums tagad mītošā atjaunotā ir austrumu kokvarde. Nekas gan neliedz šo dzīvnieku dēvēt vienkārši – par kokvardi.
Dzīvi pārsvarā aizvada uz zemes un augiem
Kokvardei raksturīgas slaidas pakaļkājas, ar kurām atsperoties, viņa spēj veikt relatīvi tālus lēcienus. Abinieka visu kāju pirkstu galos atrodas diskveidīgi piesūcekņi, kas palīdz viņam noturēties pie cietas virsmas.
Pieaugušas kokvardes garums ir neliels, parasti nepārsniedz 5 cm. Tēviņi, kā jau tas amfībiju vairākumam pieņemts, ir mazāki par mātītēm. Bet pirmā gada jaunuļi, kas beidz metamorfozi un parādās uz sauszemes jūlija beigās un augustā, ir lielgalvaini, tāpēc izskatās salīdzinoši ērmīgi.
Ādas krāsa kokvardēm ķermeņa virspusē visbiežāk – spilgti salātzaļa, apakšpusē – gaiša. Tēviņiem ir tumšāka pakakle nekā mātītēm.
Lielāko daļu savas dzīves mūsu kokvardes pavada uz zemsedzes un ūdeņu piekrastes augiem, kā arī pavisam nelielā augstumā kokaugu lapotnē. Latvijā viņas parasti piemājo krūmājos, lapkoku mežmalās, ļoti bieži arī apdzīvotās vietās (visbiežāk – augāja dāsnāk ieskautu ūdenstilpju, tostarp zivju dīķu tuvumā).
Nārsta laikā gavē
Ārpus vairošanās perioda kokvardes aktīvas lielākoties krēslā un tumsā.
Pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Nārsta laikā gavē.
Nārsto jeb vairojas šie abinieki vislabprātāk seklās, staignās, aizaugušās ūdenstilpēs, parasti stāvošos ūdeņos.
No ziemas migas iznāk jau aprīlī
Ziemu kokvardes pārlaiž uz sauszemes – alās, koku sakņu dobumos, zem celmiem, ēku pamatos, biezā zemsedzē un tamlīdzīgās vietās. Ziemošanu Latvijā viņas sāk septembra nogalē vai biežāk oktobrī. Ziemošanas perioda beigas zināmā mērā ietekmē meteoroloģiskie apstākļi.
Pirmās no ziemas slēptuvēm iznākušas kokvardes Latvijā mēdz konstatēt jau aprīļa sākumā, kad vēl nekas nav pienācīgi sazēlis. Tātad viņām tad trūkst maskējošā fona.
Pamanīt maskējoši krāsotos, tikai dažus vien centimetrus lielos radījumus vasarā un rudenī, kad augājs visur lekns, zaļojošs, nav viegli, tāpēc kokvardes visbiežāk tiek konstatētas pavasarī. Visnotaļ vienkārši viņu klātbūtni kādā vietā atklāt tad, kad aprīļa otrajā pusē un maijā kokvaržu tēviņi, kas ieradušies nārsta vietās vai to tuvumā, raida pasaulē akustiskus teritoriālos signālus un vēlāk arī "kāzu dziesmas". Ne viens vien kurzemnieks šīs skaņas ne vienu vien pavasari (arī šogad) ir dzirdējis. Bet vai atpazinis?
Visskaļāk "dzied" naktī
Nārsta "dziedāšana" parasti tiek iesākta pievakarē. Pirmajam "dziedātājam" drīz vien pievienojas nākamais, tad vēl, vēl un vēl… Skaits pakāpeniski pieaug līdz korim.
Aktīvākais muzicēšanas laiks diennaktī – no plkst. 22 līdz 02. Kokvaržu "dziesma" ir raksturīga, viegli atpazīstama: stiepta, zāģējoša tarkšķēšana jeb parkšķēšana. Ar šo specifisko skaņu saistīts kokvardes agrākais latviskais nosaukums "parkšķis".
Kokvaržu tēviņi ir kaismīgi, viņu parkšķēšana diennakts maz apgaismotajā laikā skan visu nārsta periodu. Vīriešu dzimuma kokvardēm ļoti labi attīstīts iekšējais rezonators (skaņas pastiprinātājs), tāpēc labvēlīgos apstākļos nārstojoša kora radītu troksni cilvēkiem var paveikties sadzirdēt pat no pāris kilometru attāluma.
Parkšķēšana kokvaržu tēviņu dzīvē, protams, saistās galvenokārt ar vairošanos un visazartiskāk skan tieši nārsta periodā nārsta vietās krēslā un tumsā, tomēr itin bieži tā var izrādīties arī reakcija uz kādu tīšu vai nejaušu akustisku provokāciju un atskanēt gaišā laikā. Provokāciju piemēri: no kādas cilvēku radītas ierīces plūstošs īstas parkšķēšanas audioieraksts, sausa koka zara ritmiska sišana pret otru koka zaru, rokas zāģa čīgas, zem ejoša cilvēka vai zvēra soļiem lūstoši sausi zari, kaut kādas tehnikas dzinēja iedarbināšanas tarkšķis.
Kokvaržu nārsta periods ir izstiepts, tātad parkšķēšanas periods – ilgstošs.
Pārošanās laikā mātīšu iznērsto ikru kamoliņi nogulst ūdenstilpes dibenā, tāpēc ir grūti ieraugāmi. Pēc pusotras–divām nedēļām no ikriem izšķiļas kāpuri jeb kurkuļi, kas gandrīz trīs mēnešus dzīvo ūdenī – briest un aug –, līdz notiek pārvēršanās, kuras rezultātā ūdenstilpes atstāj mazas kokvardītes.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 2. jūnijā.
