Ķepa uz sirds

Citplanētietis vai mīlīgs rūķītis – kāds patiesībā ir Donas sfinkss?

Ķepa uz sirds

Kādas ir nāvējošas briesmas, kas apdraud nesterilizētus suņus?

Kā neredzīgs kaķis var atrast ne tikai jaunas mājas, bet tajās arī kļūt par īstu bosu?

Neredzīgs kaķis var atrast ne tikai jaunas mājas, bet tajās arī kļūt par īstu bosu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Viss sākas ar vienu izglābtu kaķīti. Kur viens, tur divi, trīs un vairāk! Tagad Valērijas mājās mīt deviņi minči, taču melnais runcis Šerloks, kurš slieksni pārkāpa pirmais, joprojām ir boss – par spīti tam, ka ir neredzīgs.

Šerloks ienāca Valērijas dzīvē pirms četriem gadiem. Saimniece viņu pamanīja internetā – tievu, nosalušu, bet ar cerību pilnu purniņu. "Šerloku es pilnīgi nejauši ieraudzīju grupā, kas saucās “Atbrīvojies no lietām Rīga”, kas ir "Facebook" grupa, kur cilvēki atdod savas nevajadzīgās mantas. Tajā sludinājumā bija rakstīts, ka viņš, visticamāk, ir akls, viņš bija diezgan briesmīgā stāvoklī bildē, viņš bija nobildēts būrī, ļoti tāds tumšs, izskatījās gandrīz vai kā slapjš," stāstīja Šerloka un Stellas saimniece Valērija Vorobjova.

Runčuks visu mūžu bija pavadījis uz ielas. Viņš kopā ar citiem kolonijas kaķiem bija noķerts, lai veiktu kastrāciju – taču klīnikā atklājās, ka melnītis ir neredzīgs. Un atgriešanās uz ielas šādam kaķim nozīmētu drošu nāvi… "Šobrīd viņam ir viena actiņa aizšūta pavisam ciet. Toreiz viņa vēl bija viņam vaļā, viņa nebija ne iekaisusi, neko, bet vienkārši izpuvusi, laikam tā sanāk vīrusa dēļ," teica Valērija.

Vēlāk atklājās, ka viss vēl nav zaudēts – otra acs uz kustību mazliet reaģē! Ar labo aci Šerloks pasauli redz tumšu – gluži kā caur saulesbrillēm. "Tā baža man bija, vai viņš atradīs, kur viņam, piemēram, tualete ir, vai viņš sapratīs. Viņš ļoti ātri visu saprata. Pirmā lieta, protams, kas bija jāizdara - jāpieliek kaut kāds siets pie loga, ko es arī izdarīju uzreiz, lai viņš var baudīt svaigo gaisu, bet man nav jāuztraucas par to [ka varētu izkrist], jo mēs dzīvojam ceturtajā stāvā," stāstīja Valērija.

Lai gan Šerloks bija dzīvojis uz ielas, viņš nebija ne agresīvs, ne bailīgs – jau pirmajā vakarā sāka pētīt jauno mājvietu un sekoja Valērijai pa pēdām. "Reizēm Šerloks mazliet paliek nikns un dusmīgs, ja viņš kaut ko tās redzes dēļ nevar izdarīt. Viņš ļoti ir uzmanīgs, jo viņš attālumus īsti nejūt. Citreiz no palodzes lecot uz galda, ja gads ir pārbīdīts vai vēl kaut kā, tad viņš mēģina ar ķepu saprast - cik tālu," skaidroja Valērija.

Šerloks pavisam drīz aizmirsa aukstos ielu pagrabus un bija kļuvis par kārtīgu lutekli. Bet vai tad nepietrūkst kompānijas, kamēr saimniece darbā? Valērija nolēma sagādāt runcim sabiedroto – patversmes kaķenīti Stellu.

"Aizbraucām sākumā iepazīties, un tad, kad mēs ieraudzījām Stellu, mums šķita, ka viņa uzvedas tieši tāpat kā Šerloks pie mums mājās. Stelliņa raksturā ir kā izlutināts bērns, jo, kā es sapratu, patversmes darbinieki ļoti rūpējās par viņu, un var just, ka viņa ir tāda princese," stāstīja Valērija.

Stella patversmē nonāca kā pavisam mazs, bez mammas palicis kaķēns. Patversmē viņa tika barota ar pipeti un socializēta – tādēļ Stellu nepārsteidza ne jaunās mājas, ne Šerloka klātbūtne. To nevarētu teikt par pašu runci. "Kad mēs ienesām Stellu, Šerloks bija ļoti izbrīnīts, kas tas tāds ir, kāpēc tas te atrodas. Viņš viņu ošņāja, mazliet šņāca, agresīvs nebija, bija vairāk izbrīnīts, mēģināja saprast, kas tad te tagad būs," atminas kaķu saimniece.

Pamazām Valērijas priekšā sāka vērties vaļā jauna pasaule – tā, kurā ciešanas gribas nomainīt pret labestību, un tā, kurā vienaldzība nepastāv. Viņa nolēma palīdzēt arī citiem kaķiem, kuri cilvēku ļaunuma vai bezatbildības dēļ atradās neapskaužamā situācijā. "Pēkšņi es sāku visur uz ielām redzēt kaķus, jo līdz tam es viņus īsti tā nepamanīju, varbūt viņi tur bija, varbūt ne, es vienkārši gāju garām ikdienas ātrumā. Tad pēkšņi es sāku viņus redzēt, un man parādījās šāda interese. Es piedāvāju savas mājas kā pagaidu mājas kaķiem, kuriem potenciāli meklēs jaunus saimniekus, bet pie manis viņi var pabūt kādu brīdi," tā Valērija.

Tagad Valērijas aizgādībā dzīvo deviņi kaķi, no kuriem trīs atrodas pagaidu mājās. Realitātē gan redzam tikai dažus drosmīgākos – pārējie vēl tikai mācās uzticēties cilvēkam un paslēpušies, kur nu kurais. "Cilvēki saka, tu, man liekas, mums vienkārši melo, ka tev ir 9 kaķi, jo tad, kad es atnāku, es redzu labākajā gadījumā četrus. Tā arī ir, pārējie reizēm slēpjas un ir tikai maza daļa cilvēku, kas viņus ir redzējuši. Es ik pa laikam pārskaitu, cik man ir mājās kaķu, un tajā brīdī, kad nevaru kādu atrast, man iestājās tāda ļoti liela stresa situācija. Es domāju, ka kaķu cilvēki, tie, kuriem ir mājās kaķi, viņi mani sapratīs. Tad es skraidu pa visu dzīvokli un es mēģinu atrast. Tiem kaķiem ir kaut kādi klusie brīži, kad viņi neizdveš nekādas skaņas, viņus nevar ne sasaukt, ne atrast," teica Valērija.

Šobrīd Valērija aktīvi darbojas biedrībā “Dzīvnieku SOS”, kas nodarbojas ar ielas kaķu sterilizāciju, kā arī palīdz dzīvniekiem meklēt jaunas mājas. Joprojām lielākā problēma ir nelikumīgie pavairotāji, kuru dēļ rodas daudz slimu dzīvnieku – taču otrā pusē stāv parastais cilvēks, kas, pērkot kaķi par lētu naudu, pavairotāju biznesu tikai veicina.

"Šobrīd pat šķirnes kaķi tiek likti uz ielas. Sfinksi, briti, jebkas, ko vien vēlaties. Es to saucu par tādu burbuli, kurā mēs dzīvojam, un tajā burbulī reizēm šķiet, ka situācija nemaz nemainās, ka kļūst arvien sliktāk, ka arvien vairāk kaķu ir nezināmu iemeslu dēļ izmesti. Es domāju, ka kopumā, ja mēs mēģinātu kaut kā ārpus tā sava burbuļa paskatīties, tad man gribas ticēt, ka tomēr tā situācija uzlabojas," saka Valērija.

Neviens dzīvnieks nav vainīgs pie tā, ka nonācis uz ielas – tās ir tikai un vienīgi mūsu pašu nolaidības sekas. Tādēļ arī jaunajam saimniekam, kas vēlas adoptēt kaķi no pagaidu mājām, ir jānāk vairākas reizes iepazīties ar noskatīto kaķi – lai būtu pārliecība, ka abi satikušies uz mūžu. "Manuprāt, ideālais saimnieks ir tas saimnieks, kurš ir gatavs mazliet ieguldīt, ja vajag. Tas ir saimnieks, kas ir atvērts, kas vēlas un ir gatavs mācīties. Jebkurš dzīvnieks ir pelnījis labu dzīvi, neskatoties uz to, kā viņš izskatās, jebkurš dzīvnieks ir pelnījis labi justies, un nevajag baidīties no tā, ka viņš izskatās savādāk vai uzvedas savādāk," uzsver Valērija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti