Vietās, kur var uz ielas paklupt, paklups jebkurš neredzīgais. Lai novērstu negadījumus, instruktors Dāvis Muižnieks māca sunīti atpazīt bīstamās vietas un no tām izvairīties. "Ikdienā mājās viņam nav šādas funkcijas, jo pavadoņu funkcija prasa tik daudz uz ielas, ka ar to pietiek. Teorētiski viņam var iemācīt jebko, piemēram, apsegt vai izslēgt gaismu," saka Dāvis.
Savulaik arī pats Dāvis ir izjutis uz savas ādas, kā tas ir - būt neredzīgam. Par laimi, viņam redzi izdevās atgūt.
"Es teiktu, ka man ir vieglāk, jo kaut kādā mērā, varbūt pat ne prāts, bet ķermenis atceras tās kustības un tās lietas, kad es neko neredzēju. Tas ir zemapziņas līmenī," zina stāstīt biedrības "Baltais suns" vadītājs.
"Tas bija pirms desmit gadiem, kad man dzima doma par suņu apmācīšanu. Biju neredzīgs un vienīgais mans dzīves ceļvedis bija spieķis. Latvijas apstākļos tas ir vairāk nekā nekas, tomēr spieķis nav dzīvs organisms, kas var palīdzēt gandrīz it visā," atceras Dāvis.
Izrādās, ka vidēji tikai viens no apmēram simt kucēniem ir piemērots pavadoņa darbam.
Arī Dāvja paša suns Elfs savulaik tika skolots par suni–pavadoni, taču diemžēl suns šim arodam nav derīgs, jo Elfs agrā jaunībā ļoti pārbijās no svētku uguņošanas raķetēm: "Viņam ir dzīves laikā iegūta trauma. Tās ir bailes no spējiem trokšņiem."
Līdz ar to šāds sunītis nevar būt par pavadoni, tāds, kuram pašam vajag pavadoni, kas viņu savāc kādās dzīves stresa situācijās. "Ir žēl, protams, ir žēl, bet es domāju, viņam dzīvot tas īpaši netraucē," saka Dāvis.
Šobrīd Latvijā ir tikai septiņi vai astoņi suņi - pavadoņi un aptuveni 7000 neredzīgi un vājredzīgi cilvēki. Dāvis gan uzskata, ka daudzi no šiem cilvēkiem nemaz nav gatavi savā dzīvē ielaist speciāli apmācītu suni.
Cilvēkiem ir palicis prātā PSRS laiku stereotips, ka suņi kož. To, ka savulaik viss citādais sabiedrībai bija svešs un nepieņemams, Dāvis izbaudījis arī uz savas ādas. Dāvim pusotra gada vecumā noteica diagnozi - cukura diabēts. Ārsti paziņoja, ka ilgi dzīvot viņam nav lemts. Dāvis atzīst, ka ir PSRS produkts un tajos laikos viss, kas mazliet atkāpjas no normas, neietilpst nekādos standartos:
"Pret mani izturējās kā pret norakstāmu. Ja kādam ir cukura diabēts vai slikti redz, tad kāpēc viņam ir jāatrodas sabiedrībā!" toreizējo nostāju atceras Dāvis.
Viņš gan atzīst, ka bērnībā piedzīvotais ļāvis viņam uzaudzēt biezu ādu un izlikties nedzirdam un neredzam cilvēku neiecietību un ļaunumu: "Tā ir cilvēka pārākuma apziņa, kas liek viņam šādi rīkoties. Cilvēks pēc savas būtības ir diezgan lepns, kādēļ mums vajadzētu kontaktēties ar kādu, kas mūsuprāt atrodas pakāpienu zemāk? Mēs viņu labāk pastumjam malā, principā tā ir sabiedrības noslāņotība."
Dāvis arī spriež, ka sabiedrība ir vienlīdz nežēlīga gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Ar to savulaik saskāries, strādājot dzīvnieku patversmē: "Protams, ka ir smagi! Tur darbojoties uz vietas, katru dienu sajutu ļoti smagu emocionālo smogu."
"Ir ļoti smagi pieņemt lēmumu, kuram dzīvot, kuram mirt. Ļoti smagi. Tā ir viena no tām lietām, kuru pateicu, ka nedarīšu. Varbūt ne tāpēc, ka es to nevarētu. Es nespēju pieņemt šādu lēmumu!," atzīst Dāvis, kurš patversmē nostrādāja septiņus gadus, līdz pienāca laiks, kad saprata, ka savu viņš ir paveicis un laiks doties tālāk.
"Tas ir tāpat kā biznesā - vai nu attīstāmies vai degradējamies.
Patversmē jau kādu brīdi biju sasniedzis augšējo līmeni, un ir jāiet tālāk, bet diemžēl patversmē ir griesti. Attiecīgi tālāk atliek tikai degradēties, ko nevēlējos," atmiņās gremdējas Dāvis.
Viņš uzskata, ka svarīgākais ir nodefinēt mērķus. Un paralēli darbiem noteikti vajag atrast laiku arī tuviniekiem un izbaudīt to laimes sajūtu, ko spēj sniegt tikai ģimene. It īpaši šobrīd - bērniņa gaidīšanas laikā.