Nepieskatīti suņi Latvijā joprojām ir problēma

Ik gadu Latvijā mājlopu turētāji satopas ar suņu uzbrukumiem ganāmpulkam. Arī šis gads nav izņēmums, jo, kā norādīja Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs, ne vienam vien asociācijas biedram postījumus nodarījuši nepieskatīti dzīvnieki. Arī dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone atzina, ka nepieskatīti suņi Latvijā joprojām ir problēma.

ĪSUMĀ:

“Ir gadījumi, kad aitas tiek sakostas vai arī pamatīgi izbiedētas, kā rezultātā dzīvnieki izlaužas no aploka un ieskrien mežā. Problēma nav tikai ar klaiņojošiem suņiem, proti, tādiem, kuriem nav saimnieka, bet suņiem, kuri ir nepieskatīti. Piemēram, sēņotāji nereti dodas uz mežu ar suni un domā, ka viņa dzīvnieks ir miermīlīgs un nevienam nekodīs. Taču cilvēki piemirst, ka suns var vienkārši izbiedēt citus dzīvniekus, tā nodarot postījumus, piemēram, aitkopjiem,” norādīja Bortņikovs.  

Vairāki Latvijas Aitu audzētāju asociācijas biedri atzinuši, ka saskaras ar šo problēmu regulāri un jūtas bezspēcīgi, jo, ziņojot par sakostu aitu policijai, nekāda tālāka rīcība neseko. “Mēs jau nedzīvojam blakus aitām, tāpēc pieķert konkrētus suņus notikuma brīdī nevaram – mūsu spēkos ir tikai konstatēt postījumus un sakostus dzīvniekus. Bieži vien, izsaucot policiju, ar to arī viss beidzas,” stāstīja Bortņikovs.

Viņš aicina sabiedrību kļūt izglītotākai par to, kādas sekas var būt nepieskatītam dzīvniekam un pauda cerību, ka suņu saimnieki vairāk sāks apzināties riskus, ko var radīt viņu mājdzīvnieki.

Latvijā – vairāk nekā 168 tūkstoši suņu

Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra informāciju, Latvijā šobrīd ir reģistrēti vairāk nekā 168 tūkstoši suņu. “Tā kā prasība čipot un reģistrēt dzīvnieku mūsu valstī ir obligāta jau no 2017. gada, teorētiski nevienam sunim vairs nevajadzētu nonākt patversmē kā klaiņojošam vai tīši pamestam. Tomēr tā nav,” norādīja nodibinājuma “Dzivniekupolicija.lv” valdes locekle un patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone.

“Šie noteikumi par suņu obligātu čipošanu un piereģistrēšanu pirms kucēna vai pieauguša suņa atsavināšanas (dāvināšanas, pārdošanas, atdošanas, adopcijas) ir nekvalitatīvi, un dzīvnieku pavairotāji tos pārkāpj masveidā. Viņi parasti suņus tikai čipo, bet reģistrāciju neveic, šādi izvairoties no savas darbības legalizēšanas,” skaidroja Džonsone.

Patversmes vadītāja: Savvaļā vairojas arvien mazāk

“Ulubele” ir viena no Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) reģistrētajām 26 patversmēm valstī, kas sniedz dzīvnieku izmitināšanas pakalpojumu astoņām pašvaldībām, tai skaitā Rīgai un vairākām Pierīgas pašvaldībām. “Latvijā arvien mazāk ir suņu, kuri vairojas savvaļā vairākās paaudzēs. Dzīvnieku ķērāju dienests šobrīd ir tik tālu attīstījies, ka degradētās teritorijās iemitinājušies klaiņojošu suņu bari tiek izķerti un viņu mazuļi tiek laikus atrasti, nogādāti patversmēs, socializēti un iekārtoti pie cilvēka. 2020. gadā “Ulubele” uzņēmusi patvērumā 768 suņus, kas vidēji ir 64 suņi mēnesī,” stāstīja Džonsone. No Rīgas "Ulubelē" tika nogādāti 616 suņi.  Saskaņā ar PVD reģistra datiem, kopumā Latvijā gada laikā patversmēs ir uzņemti 2792 suņi, no kuriem pie saviem saimniekiem ir atgriezušies vien tikai 819 dzīvnieki.

Par klaiņojoša vai pamesta suņa uzturēšanos patversmē pirmās 14 dienas maksā pašvaldība. Rīgas Domes Mājokļu un vides pārstāve Ineses Meiere norādīja, ka pērn “Ulubelē” no Rīgas nogādātie 616 suņi ir zemākais rādītājs pēdējo piecu gadu laikā. Rīgas domes Mājokļu un vides departaments jau kopš 2011. gada organizē klaiņojošu, bezsaimnieka vai bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu un aprūpi Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā.

“Lielākoties klaiņojošo suņu rindas papildina pašu dzīvnieku īpašnieku pamestie suņi. Informējam, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta otrā daļa atrunā dzīvnieka īpašnieka pienākumus un nosaka, ka īpašniekam ir jārūpējas ne tikai par dzīvnieka veselību un labturību, bet arī jānodrošina, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus. Tikmēr Ministru kabineta 04.04.2006. noteikumi Nr.266 nosaka, ka saimnieks nepieļauj dzīvnieka klaiņošanu, kā arī nodrošina dzīvnieka meklēšanu un apbedīšanu. Ja dzīvnieka īpašnieks neievēro šos noteikumus, viņš tiek saukts pie atbildības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā,” norādīja Meiere.  Viņa aicināja iedzīvotājus būt vērīgiem un gadījumos, kad kāda veselību apdraud bez saimnieka esošs dzīvnieks, ieteica ar iesniegumu vērsties pašvaldības policijā.

Savukārt, ja ir aizdomas, ka sunim netiek nodrošināta atbilstoša labturība, par to jāziņo PVD, norādot konkrētu dzīvnieku turēšanas vietas adresi, īpašnieku, kā arī  pārkāpuma būtību. Meiere uzskata, ka klaiņojošo suņu skaitu izdosies samazināt, ja uzlabosies ekonomiskā situācija, sabiedrība tiks audzināta atbildīgāk izturēties pret dzīvniekiem un apjautīs soda neizbēgamību gadījumos, ja tiek pārkāpti spēkā esošie dzīvnieku labturības tiesību akti. 

Klaiņojoši suņi apdraud citas sugas

Nepieskatītu vai pamestu suņu uzbrukumi cilvēkiem un dzīvniekiem ir viens no būtiskākajiem riskiem, ar kuriem nākas saskarties, taču par zemu nedrīkst novērtēt arī to, ka nereti klaiņojošie dzīvnieki nebūs vakcinēti un var izplatīt dažādas saslimšanas.  Slimības, izbiedēšana, citu dzīvnieku sakošana vai nonāvēšana, kā arī pārošanās ne savas šķirnes robežās ir galvenie faktori, kas saskaņā ar pētnieku domām globālā mērogā noveduši līdz iznīcībai 11 mugurkaulnieku sugas un apdraudējuši vēl 188 citas sugas. 

Lielākā problēma – neatbildīgi saimnieki

Vaicāta, cik liela problēma Latvijā ir klaiņojoši suņi, veterinārārste Lita Konopore arī atzina, ka lielākās problēmas sagādā tieši neatbildīgu saimnieku suņi. “Mums Latvijā klaiņojoši suņi nav problēma. Dzīvnieki, ko redzam uz ielas pilsētā, lielākoties ir bezatbildīgo īpašnieku turēti dzīvnieki, kurus vai nu apzināti laiž pastaigāties brīvsolī vai kuri paši izmūk, ja nav pienācīgi pieskatīti. Tādi klaiņojoši dzīvnieki mēdz būt ļoti reti, Rīgā tādi ir pie Lielajiem kapiem – suņi tiek apkārtējo iedzīvotāju piebaroti, un nezin kāpēc dzīvnieku ķērāji neuzskata par vajadzīgu viņus noķert,” atzina Konopore.

Vetārste uzsvēra, ka zemas kultūras dzīvnieku turēšana var nodarīt ļoti būtisku kaitējumu apkārtējai videi un savvaļas dzīvniekiem, tāpat var uzbrukt citiem mīļdzīvniekiem un pie noteiktiem apstākļiem arī cilvēkiem. “Līdz veterinārajai klīnikai regulāri nonāk pašu iedzīvotāju atrasti neķertie dzīvnieki. Mēs nolasām mikročipu, sazināmies ar saimnieku un tad vienojamies – vai nu līdz saimnieka ierašanās brīdim suns paliek klīnikā vai arī pie atradēja. Atradējam ir obligāti jāziņo saimniekam par atrasto suni, un viņam ir tiesības līdz atdošanas brīdim to nenogādāt patversmē,” stāstīja Konopore.

Pandēmijas laika mājdzīvnieku risks

Vetārste pauda bažas, ka tuvākajā laikā varētu pieaugt pamesto dzīvnieku skaits, jo Covid-19 pandēmijas laikā īpaši pieaudzis pieprasījums pēc mājdzīvniekiem. Daudzviet pasaulē dzīvnieku audzētāji un patversmes saskārušās ar nebijuši augstu cilvēku interesi par iespējām iegādāties vai adoptēt dzīvnieku.

“Šobrīd dzīvnieku pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Taču šāda impulsīva dzīvnieka kā laika kavēkļa-izklaidētāja ņemšana novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs, ka, iespējams, ir izvēlējušies sev nepiemērotu dzīvnieku. Bieži vien nepiemērotas šķirnes izvēle noved pie tā, ka suns mājās uzvedas ne tā, kā saimnieks ir gaidījis, un agri vai vēlu dzīvnieks tiek atstāts vai nonāk patversmē,” skaidroja Konopore.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

 

 

 

Vides fakti

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt