“Ir cimdi, un ir maiss, būtībā šis te atkritumu maiss, dodoties dabā, vienmēr ir līdzi.” Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības centra “Rāzna” vadītājai Regīnai Indriķei arī šoreiz līdzi atkritumu maiss un cimdi. Kopā ar “Zaļās pēcpusdienas” dalībniekiem un kampaņas “Dabā ejot. Ko atnesi, to aiznes!” simbolu Āpsi, dodas nelielā pastaigā gar Rēzeknes upi, lai pārliecinātos, cik tīra ir vide un apkārtējiem atgādinātu par savu radīto atkritumu neatstāšanu dabā.
Garās brīvdienas un siltais laiks mudinās cilvēkus vairāk doties un atpūsties dabā, tomēr, kur cilvēki, tur ir atkritumi. Arī ejot pa pilsētu, kur tiek regulāri sakopts, maiss piepildās ar plastmasas iepakojumiem, stikla pudelēm un papīriem.
“Gribētos, lai mazāk atkritumu ir, bet pagaidām ne, kad biedrība “Rāznas ezeram, cilvēkiem un dabai” attīrīja zemūdens daļu peldvietās Vilkakrogā, Lamašos, un, kā atzina puiši, zemūdens peldētāji, viņi teica, ka visvairāk pārsteidzis nenormāli lielais sasisto stikla trauku daudzums gan konservu bundžas, gan stikla pudeles,” stāsta Indriķe.
Dodoties dabā, uzmanība tiek pievērsta arī augiem. Indriķe norāda, ka ir augi, ko jāatstāj dabā - ne Jāņu vainagā, ne ziedu pušķos tos likt nedrīkst.
“Re, te mums ir viena dzegužpirkstīte pilsētā. Man grūti uzreiz pateikt, bet tā kā punktainas lapas, tad punktainā dzegužpirkstīte,” stāsta Indriķe.
Viens no tiem tika pamanīts arī Rēzeknes pilsētas upes tuvumā. “Zaļajā pēcpusdienā” cilvēki tika iepazīstināti ar augiem, kas ir aizsargājami.
“Jābūt gudram, prātīgam, jāatceras par aizsargājamiem augiem. Dzegužpirkstītes ir tās, kuras visbiežāk nogrēko un ieliek kādā buntītē. Samērīgums un patērētāja attieksme. Nevajag plūkt klēpjiem un pēc tam pusi izmest ārā, bet noplūkt tik, cik vajadzīgs, un papriecāties ar acīm. Tiešām paņemt tik, cik vajag. Un, ja redzat kādu nepazīstamu, nezināmu augu vai augu, kas ir tikai viens pļavā – atstājiet viņu, noplūciet to, kuru ir vairāk, kas ir biežāk sastopami, un tādā veidā arī iegūsiet sev skaistu Jāņu vainagu,” stāsta Indriķe.
Ejot dabā, tāpat uzmanīgiem jābūt ar ugunskura kurināšanu. Labāk to darīt vietās, kas tam ir paredzētas. Ja tādas nav, jāizvēlas vieta, kur tuvumā nav sausa zāle vai koki un viegli uzliesmojoši priekšmeti, kas var aizdegties. Ugunskura vietu sagatavo, aprokot apkārt zemi vai apliekot akmeņus, lai tā būtu ierobežota, savukārt, ejot projām, ugunskurs jānodzēš.
