"Neviens organisms nav nemirstīgs. Tūlīt pēc savas piedzimšanas organisms uzsāk sīvu cīņu ar vides faktoriem, kuri "grib" to sadalīt molekulās. Šajā cīņā daudzas organisma dzīvību noteicošās struktūras pamazām nolietojas un beigu beigās organisms noveco, līdz vairs nespēj pretoties vides iedarbībai un iet bojā, respektīvi iestājas organisma nāve un sadalīšanās. Ekosistēma nemitīgi atrodas izmaiņu procesā, un tas nodrošina vielu apriti dabā," skaidroja Melecis.
Ekosistēma ir pašregulējoša sistēma, jo tās darbību nodrošina nemitīga vielu aprite un enerģijas plūsma, ko realizē ekosistēmas dzīvie elementi – dažādu sugu organismi. Arī aizejot bojā, tie turpina būt daļa no vielu aprites cikla, jo mirušo organismu atliekas augsnē vai ūdenstilpēs patērē tā saucamie saprofāgi – organismi, kas pamazām sadala sarežģītās organiskās vielas molekulas vienkāršās vielās un pārvērš enerģiju ārējā vidē siltuma veidā.
"Saprofāgus mēdz iedalīt dažādās grupās atkarībā no tā, ar ko tie barojas. Fitosaprofāgi barojas ar augu atliekām, nekrofāgi ar dzīvnieku atliekām, koprofāgi – ar dzīvnieku ekskrementiem. Tie visi pamatā ir bezmugurkaulnieki – posmkāji un tārpi. Saprofāgi, sasmalcinot atmirušo organismu daļas, vienlaikus palielina virsmu baktēriju un sēņu piekļūšanai šiem barības resursam. Tādējādi abi šie ekosistēmas komponenti līdzdarbojoties nodrošina svarīgu ekoloģisko procesu – atmirušo organisko vielu noārdīšanu un tajās esošo ķīmisko vielu atbrīvošanu, lai tās varētu atkal uzņemt augu saknes un dažādi citi mikroorganismi," skaidroja profesors.
Lai gan arī daudzi mugurkaulnieki barojas ar atmirušiem organismiem, tos nepieskaita pie saprofāgiem.
Pūstošu dzīvnieku līķu patērētājus, piemēram, maitu lijas, šakāļus, hiēnas sauc par maitēdājiem, kas dabā veic ļoti līdzīgu uzdevumu. Lai šie dzīvnieki nesaindētos, ēdot bojāgājušos organismus, maitēdājiem ir specifiska gremošanas sistēma. To gremošanas traktā ir enzīmi, kas tiek galā ar vielām, kas citkārt radītu organisma saindēšanos vai saslimšanu.
"To iedarbībā sadalās pat tādas vielas kā keratīns, ko satur dzīvnieku nagi un apspalvojums. Ja gremošanas trakts kaut kādu iemeslu dēļ netiek ar to galā, nesagremotā barība tiek atvemta," skaidroja Melecis.
Viņš norādīja, ka evolūcijas procesā daudzas sugas ir pielāgojušās baroties ar maitām, jo tam nav jātērē tik daudz enerģijas, kā medījot. Tas nenoliedzami ir izdevīgi sugas pastāvēšanai arī tāpēc, ka maitēdāji nekonkurē ar tipiskajiem plēsējiem, bet pat iegūst no tiem labumu – barības atliekas.
Kukaiņi gaida lielo dzīvnieku nāvi
Arī kukaiņu pasaulē nāve ir nepieciešamība sistēmas pastāvēšanai.
Kā skaidroja entomologs Voldemārs Spuņģis, katra nāve dabā ir barošanās ķēdes sastāvdaļa. "Kukaiņi gaida lielo dzīvnieku nāvi! Zīdītāju un putnu nāvi gaida simtiem kukaiņu sugu. Ja lielais dzīvnieks siltajā gadalaikā mirst, tad jau pēc stundas to apciemo līķmušas un gaļasmušas. Sadēj tik daudz olu, ka visiem kāpuriem nepietiek ēdamā un tie uzbrūk viens otram. Tad atlido līķvaboles, arī sadēj olas. Ik pa brīdim ierodas desmitiem citu sugu, līdz kamēr atlido vai atrāpo plēsīgās vaboles. Skrejvaboles un īsspārņi ierodas, lai pamielotos ar līķēdājiem jeb nekrofāgiem. Šādā burzmā viens tiek pie maltītes, bet citi kļūst par maltīti. Kad viss apēsts un palikuši tikai kauli un āda, ierodas ādgrauži un skudrulīši, savukārt bojāgājušā mati un spalvas noder kodēm," norises dabā ilustrēja Spuņģis.
Taču – cik nozīmīga ir nāve pašu kukaiņu vidū?
Kā zināms, ir kukaiņi, kas, iestājoties aukstajam laikam, iet bojā, bet citi pārziemo un sagaida pavasari. Tas skaidrojams ar dabas likumu, ka vienlīdzīgos apstākļos uzvar stiprākais. "Piemēram, vairāki simti un tūkstoši mizgraužu vaboļu mēģina apdzīvot egli. Lielākā daļa no tām iestieg sveķos un mirst. Tomēr veiksmīgākajām izdodas izdzīvot. Arī citu kukaiņu vidū izdzīvo stiprākie, proti, tie, kas spēj izstrādāt pretsasalšanas vielu – antifrīzu. Bet ir arī kukaiņu sugas, kurām tēviņi iet bojā tāpēc, ka savu misiju ir izpildījuši – apaugļojuši mātītes. Tā kā tiem nav pietiekoši daudz enerģētisko vielu turpmākai dzīvei, tie iet bojā," stāstīja Spuņģis.
Kukaiņi ir bagāti ar olbaltumvielām, taukiem un minerālvielām, un, kad tie nomirst, to mīkstās daļas tiek plēsoņām un parazītiem, taču to cietais ārējais apvalks apkārtējā vidē ir grūti noārdāms. Daba ir parūpējusies par to, ka tādu celulozei līdzīgo savienojumu veiksmīgi noārda sēnes, kuras gādā, lai hitīna apvalks pārvērstos vielās, kas ir uzņemamas citiem. Neatkarīgi no tā, cik sarežģīts vai vienkāršs ir organisms, dabā tas agri vai vēlu iet bojā.
Taču nāve ekosistēmā nenozīmē tukšu vietu – gluži otrādi, tā iemieso nebeidzamu vielu aprites ciklu.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
