Pirms desmit gadiem pirmoreiz tika noteikta paaugstināta dabas resursu nodokļa likme par iepirkumu maisiņiem. Lai gan lielajiem maisiem uzlikts mazāks nodoklis, jo šos maisus parasti izmantojam atkārtoti, par tiem veikali sāka prasīt naudu no pircējiem. Pirmais pusgads rādīja labu ainu – lielos maisus veikalos pirka par 50% mazāk.
Taču līdz ar pirktspējas kāpumu aug arī apetīte uz maisiņiem – katru gadu katrs Latvijas iedzīvotājs izlieto kilogramu mazo maisiņu un nedaudz vairāk – lielo.
Tādēļ valsts tērē naudu reklāmas rullīšiem, lai audzinātu sabiedrību par kaitīgo ietekmi uz vidi un vieglās plastmasas maisiņu pārmērīgo patēriņu.
Latvijas Radio aptaujātie atzīst, ka tā sauktos bezmaksas maisiņus veikalos arī labprāt ņem. Radio arī jautāja, cik viņi būtu gatavi par maisiņiem maksāt. “Tad es domāju, ka viņus neņemtu. Es viņus ņemu, kad eju ar suni pastaigāties. (..) Tas it tas pielietojums” atzīst kāds vīrietis.
Savukārt sievietēm ir atšķirīgs skatījums. Viena saka, ka maisiņiem būtu jāmaksā 50 centi, lai tos nepirktu, savukārt otra to noraida. Viņasprāt, maisiņiem būtu jāmaksā trīs līdz pieci centi, jo lielie maisi maksā ap 10 centiem. Abas gan arī norāda, ka uzreiz miskastē nemet ārā.
Cita sieviete gan maisiņus tieši met ārā, jo “nav citas opcijas”. Viņasprāt, šādam maisiņam būtu jāmaksā divi centi.
Ja likumdevējs akceptēs valdības otrdien spriesto, no nākamā gada plānos plastmasas maisiņus veikalos varēsim dabūt tikai par maksu.
Izņēmums būs īpaši plāni plastmasas maisiņi, kuros iepakot gaļu vai zivis, ko citādi higiēniski būtu grūti nogādāt līdz mājām. “Savukārt no 2025. gada šādi plastmasas maisiņi veikalos vairs nebūs pieejami vispār. Tie ir jāaizstāj ar videi draudzīgākiem iepakojumiem. (..) Viņi nesadalās un ļoti ilgi paliek vidē. Mēs arī ļoti labi zinām faktus, ka dzīvās dabas pārstāvji – putni, dzīvnieki, zivis - saēdas šādas lietas un pēc tam iet bojā,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.
Par maisiņiem iekasētais nonāks tirgotāja kabatā, bet maksas uzlikšanas mērķis ir sist pa pirkstiem pircējam, lai tas katru burkānu neliktu savā maisā.
Plastmasas iepakojuma samazināšanas mērķis ir noteikts Eiropas direktīvā, un Latvija tās izpildīšanā nav pirmrindniece.
Vairākas valstis maksu jau noteikušas līdz šim, ir arī valstis, kas plastmasas maisus aizliegs no nākamā gada. Direktīva ļauj izvēlēties veidu, kā ierobežot kāri pēc maisiņiem, taču pieredze ar lielajiem maisiem rāda, ka maksātspējas uzlabošanās vilina pie maisiem arī par naudu. “Tai brīdī, kad piemēroja šīs palielinātās nodokļa likmes, veikali paši noteica citu kārtību: vairs nedeva tik daudz bezmaksas [lielos maisiņus], kā bija pirms tam. Lielie maisiņi vispār nebija pieejami bez maksas, un to patēriņš samazinājās par 47%. Tagad ir daži gadi, kad patēriņš atkal ir pieaudzis,” atzīst Vesere. Viņa uzsver, ka tas noticis līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos.
Maisiņu bīstamība nav tikai tieši redzamais drauds videi, kad tos apēd vai tajos sapinas un nobeidzas dzīvnieki. Zinātnieki ir arī atklājuši, ka pasaules okeānos ir izveidojušies pieci milzīgi atkritumu virpuļi – tajos peld desmitiem miljonu tonnu plastmasas mikrodaļiņu.
Tomēr maisiņu skāde ir arī tuvāk redzama – vairums nonāk poligonos, jo pārstrādāt var tikai mazu daļu.
“Cik mēs no šiem maisiņiem iemetam dalītā atkritumu konteinerā, [lai pēc tam pārstrādātu]? Otrkārt, ļoti bieži šie maisiņi ir sajaukti ar eļļām vai ko citu, un tas vairs nav derīgs pārstrādei, (..) tas fiziski vairs nav pārstrādājams,” stāsta atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Zaļā josta” valdes priekšsēdētājs Jānis Lapsa. Tādējādi plastmasas maisiņus izmanto, piemēram, kā kurināmo.
Latvija līdz šim pret uzņēmējiem bijusi visai vēlīga, runājot par tā sauktajām atkritumu apsaimniekošanas sistēmām, kas liek sadarboties ar atkritumu savācējiem un pārstrādātājiem. Otrreizējā dzīvē ir jānonāk tikai nedaudz virs 60% no realizētā iepakojuma. Pārējais drīkst mērot ceļu uz poligoniem.
