Lai gan Evija latviešu mūzikā parādījās nesen, viņas elektroniskais avangards jau saņēmis “Zelta mikrofonu” par albumu “Sirdsbūt”. Evijas daiļradē ir daudz eksperimentu – viņas uzdevums ir dot dzīvību mūzikai, bet klausītājam pašam jāatrod ceļš pie tās. Evijas unikālo balsi var nosaukt par viņas firmas zīmi. Cilvēki viņu salīdzina ar dziedātāju Bjorku vai latviešu leģendāro aktrisi Veru Singajevsku.
Fuksiju Evija iegādājās Nīderlandē – laikā, kad abi ar draugu tur studēja džeza mūziku.
Tādēļ jūrascūciņa ne tikai labi zina, kā ir braukt velosipēda groziņā, bet arī ceļot ar kuģi. Jūrascūciņas Vēbere uzskata par mīļiem radījumiem, kas neko sliktu nevienam nedara, ēd zāli un ir visīstākais labestības iemiesojums.
"Bija pagājis diezgan daudz gadu, kādi 10, kopš man vairs nebija jūrascūciņas, un tad es ieraudzīju tādu mazu, mazu, viņa bija tik maza, ka varēja vienā plaukstā noturēt, un likās, ka ir jāved mājās," savu tikšanos ar Fuksiju atceras mūziķe. "Kad beidzās mācības, es braucu ar viņu kuģī speciāli viena pati. Speciāli ar jūrascūku kajītē ceļoju no Holandes uz Latviju, bet tā tiešām bija."
Daudziem jūrascūciņas, kāmīši vai citi grauzēji dzīvo tikai būrī un komunikācija ar cilvēku notiek vienīgi barošanas laikā. Patiesībā
jūrascūciņas ir ļoti sociālas radības – arī viņām gribas izrādīt pieķeršanos un saņemt saimnieka uzmanību.
Evijai ar Fuksiju ir arī savi rituāli. "Viņa ap pulksten pusdeviņiem nāk, uzlec uz vēdera, un tad mēs noguļam vēl vismaz stundu, viņa vienkārši murrā kā kaķis," pastāstīja mūziķe. "Vai arī, ja es no rīta pieceļos, viņa dzird, ka kaut kas sakustas, un saka tev tā kā ''ūī-uī-uīi''. Viņa sveicina, priecājas un gaida, kad iedos pirmo kārumu šodienai."
Turklāt Evija saskata, ka viņai un Fuksijai ir arī kas kopīgs. "It kā viņa grib būt likta mierā, bet viņai arī patīk, ka paucina. To saskatu arī sevī - tā kā gribu darīt savas lietas, bet man tik ļoti vajag, lai mani arī kāds samīļo," piebilst mūziķe.