Abesīnijas kaķis, vārdā Dorians, Unas un Gaita ģimenē ienāca pagājušajos Ziemassvētkos, kad aizsaulē aizgāja viens no siāmiešiem Vincents. Saimnieki vēlējās pēc iespējas ātrāk Monai atrast jaunu draugu. Diemžēl, pagaidām gan Doriānam ar Monu par labiem draugiem nav izdevies kļūt.
"Viņi reizēm guļ kopā, tad viņa var viņu izturēt. Bet tad, kad viņš ir aktīvs, tad Moniņa viņu vienkārši nevar ciest.
Viņa visu laiku viņam šņāc virsū. No sākuma es uztraucos viņus atstāt divus. Es pat liku kaimiņiem nākt pārbaudīt, vai viss kartībā. Man bija bail, ja nu nokož," atzīst saimniece.
Jautājot, kā ir ar modes jautājumiem, vai abiem kaķiem skapis pilns ar tik pat daudz drēbēm kā saimniecei, Una atzīst, ka šī tēma esot savdabīga.
"Tas ir pretdabiski un smieklīgi. Aksesuāri, tas jā. Piemēram, kādai bildēšanai, vairāk priekam. Tos es principā atbalstu. Un, ja tā ir jauna meitene, kurai ir klēpju sunītis, es viennozīmīgi atbalstu, tas ir tā, kā Bārbiju sapucēt. Vienīgais, ka viņa ir dzīva un var iziet sabiedrībā. Bet, ja tā ir kundze gados, tad ko tur komentēt, tas ir smieklīgi, teikšu godīgi," atklāj Una.
Una ir pārliecināta, ka dzīvnieka skaistākā rota ir viņa kažociņš. Un arī viņai ir idejas, kā savu garderobi pieskaņot Dorianam, lai abi kopā varētu doties pavasara pastaigās. Jo tieši šobrīd Dorians tiek radināts pie staigāšanas pavadiņā.
Runājot par cilvēka un dzīvnieku attiecībām, ir kas daudz svarīgāks par stila saderību, uzskata Una. Tā ir abpusējā pieķeršanās un mīlestība.
"Man tas kaķis ir kā mīļumiņš. Man vajag, lai nāk pie manis pabužināties. Man tā enerģētiskā apmaiņa ir ļoti būtiska. Tās vibrācijas, ko viņš izdala murrājot, tam ir kaut kāda nozīme," atzīst Una.
