Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Akcija "Apsolu no sirds"

Laimīgais stāsts - Mīļdzīvnieku biedrība

Mīļdzīvnieku biedrībā atrod vietu arī vistām, trušiem un aitām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Cilvēka labākais draugs nav tikai suns. Uzklausīt prot arī ponijs, nomierināt zirgs, bet sasmīdināt – auns. Mīļdzīvnieku biedrībā katram zvēram ir savs stāsts, bet tos visus vieno laimīgas beigas. Divi suņi, četri kaķi, trīs zirgi, četri poniji, vistas, truši un vesels bars aitu - tāda ir mīļdzīvnieku biedrības bilance, kurai limiti nav noteikti. 

Mīļdzīvnieku biedrības vadītāja Ilze Saecker saka – katrs mīlulis ir īpašs un kaut kāda īpašā veidā bijis nepieciešams. Pirmā ģimenē ieradās suņu dāma Flora. Viņu četru mēnešu vecumā toreizējais saimnieks kopā ar vēl divām bēdu māsām aizveda uz klīniku iemidzināt – suņi esot lieki. 

"Mums tajā brīdī bija tikai viens suns taksis, tad man tā likās lieliska ideja, ka varētu manam taksītim būt draugs, draudzene," saka Ilze. "Nav pateicīgāka dzīvnieka par to, kurš ir izglābts, ne tikai kā Flora šinī gadījumā, bet vispār. Ja dzīvnieks tiek izglābts, viņa pateicība un viņa mīlestība pret saimnieku ir liela, milzīga un neizmērojama." 

Floras un takša draudzība gan nebija mūžīga. Kādā rītā divpadsmit gadus vecais taksis bija ierikšojis citos medību laukos. Lēmums par jaunu suni tajā pašā dienā pārsteidza Ilzi pašu.

"Sirds bija tik pilna, ka man bija sajūta, ka jābrauc uz patversmi un ka mani tur gaida kāds cits suns," atceras Floras saimniece. "Varbūt kaut kur sevī bija sajūta, ka tā ir nodevība pret manu taksi, bet nē, tomēr prāts ņēma virsroku, aizbraucu uz patversmi Jēkabpilī. Iegāju patversmē un skatos, jā, pie ķēdes ir tāds melns, garām kājām paliels suns, bet nu it kā vēl kucēns, kādi četri mēneši viņam vēl bija. Es sapratu, ka tas ir manējais un jāņem vien viņš līdzi uz māju."

Melnais Lafijs patversmē tika atdots, jo it kā esot kodis bērniem. Ar košanu bija domāta pārāk aktīva spēlēšanās. Kucēna dabu nevar izslēgt, bet to var kontrolēt. Par nelaimi, liela daļa cilvēku grib gatavu paklausīgu suni.

"Tev ar to dzīvnieku ir jāstrādā, lai viņš nekostu, lai viņš nelēktu un netraucētu tev pašam dzīvot, ir ar viņu jādarbojas, jāstrādā," uzsver Ilze. "Pirmais moments, protams, bija, kamēr mēs vispārībā tikām kaut kādā skaidrībā, kamēr viņš saprata, ko es no viņa gribu."

Ja pagalms pieder suņiem, tad istabās dežūrē četri kaķi. Arī viņu liktenis varēja beigties bēdīgi – vienam jūrskolā, citam bada nāvē un miskastē. Lutināšanu visvairāk pieprasa Vāvere, kas mājas sameklēja pati. 

"Kaķēns būdams, nez no kurienes, no gaisa nokrita, ienāca mūsu pagalmā pie diviem lieliem suņiem, viņai absolūti nebija bail vai precīzāk, viņai jau bija pilnīgi vienalga, kas ar viņu notiek," stāsta saimniece. "No Vāveres bija tikai āda un kauli, nekas cits viennozīmīgi." 

Kaķis bija kritiskā stāvoklī, turklāt mutē nebija neviena paša zobiņa. Nav zināms, kādus ceļus kaķene gājusi pirms tam, bet tam vairs nav nozīmes – Vāvere, kas vārdu ieguvusi kuplās astes dēļ, savu pateicību burtiski bāž sejā. "Vāvere ir ekstrēmi mīļa, viņa ir tiešām vienīgais kaķis, kurš pienāks pie tevis vienalga kādā veidā, uzkāps tev uz pleca, uz galvas mēģinās uzkāpt," mīluli raksturo saimniece.

Biedrībā dzīvnieks netiek šķirots pēc kažoka krāsas, vecuma vai tā sauktā dzīves uzdevuma. Ja vienus dēvējam par lopiņiem un kādu dienu vedam uz kautuvi, bet citiem stāvam klāt, kad dziest pēdējā elpa, kaut kur tajā visā pazūd cilvēcība. 

"Visi zirgi, ko mēs esam paņēmuši, jau ir dzīves norietā savā ziņā, jo 20 gadu vecums zirgam.. tur vairs nav sacensības, tur vairs nav nekādu augstu mērķu, kumeļu ražošanas vai kas tamlīdzīgs, jo šie zirgi principā vairāk nav vajadzīgi," situāciju raksturo Ilze. 

Deviņpadsmitgadīgajai Parīzei paveicās – šeit viņa beidzot uzzināja, ko nozīmē būt mīļdzīvniekam. "Viņa ir bijusi kumeļmāte visu savu dzīvi, un mēs arī iedevām viņai otro iespēju vizināt bērnus, iepazīstināt bērnus ar zirgu, ar to, kas ir zirgs un cik foršs un mīļš var būt arī zirgs," paskaidro Ilze. "Ņemot vēra to, ka mums ir zirgi, mums ļoti veiksmīgi izdodas veikt izglītojošo darbu, skolēnu grupām pastāstīt, parādīt, kā  jāapietas ar zirgu, kā viņš jākopj, kas vispār ir zirgs."

Mīļdzīvnieku biedrība atšķiras no citām – visi, kas šeit ierodas, ir uz palikšanu. Te dzīvniekiem tiek dota vēl viena iespēja skaistai dzīvei, bet caur labo piemēru tiek mācīta arī jaunā paaudze.  Daudzu zirgu liktenis ir izlemts tajā brīdī, kad viņi vairs nespēj veikt savu ikdienas uzdevumu. Labākajā gadījumā zirgs atrod jaunas mājas, bet biežāk tomēr notiek ļaunākais – par lētu naudu zirgu pārdod gaļas kombinātam.

Ilze vienmēr izskata sludinājumus – varbūt kaut kas uzrodas, varbūt var kādu izglābt. "Esam arī devuši kautuvei savu telefona numuru – ja jums uzrodas kāds zirgs, varbūt tomēr nenokaujiet, padodiet ziņu, varbūt mēs kaut ko varam darīt," viņa piebilst. 

Vienus glābj no kautuves, citus no tā, ka apnikuši. Daudzu bērnu sapnis ir ponijs, un šeit tādi ir veseli četri – atpirkti no čigāniem. Tomēr poniji nav mājās noteicēji – tāds ir komunikablais auns Bauns, kurš aitu bara vietā labāk izvēlas dzīvot ar zirgiem.

"Zirgi to aunu visādi mēģināja.. iekost viņam, iespert un visvisādi dabūt projām, jo viņš taču nav nekāds zirgs, bet auns domā pilnīgi pretēji, viņš domā, ka viņš ir tas zirgs, viņš skrien tāpat kā zirgs reizē ar visiem," pasmej Ilze. "Kāpēc tad mēs dzīvojam, ko mums vajag? Tikai strādāt, aiziet uz veikalu, nopirkt kaut ko? Nē, mums ir vajadzīgi tie dzīvnieki apkārt, mums ir vajadzīgi bērni, sava ģimene, viss, viss. Tas jau ir tas viss, kas mums liek būt laimīgiem." 

Mājai dzīvību nepiešķir jaunas mēbeles un košas tapetes. To rada sirsnība, kas nāk no izglābtajiem ķepaiņiem pat tad, kad visa pārējā pasaule šķiet sazvērējusies pretī.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti