Hidrobioloģija ir bioloģijas apakšnozare, kas pēta visu par un ap ūdens vidi – norises, organismus un ķīmiskos procesus dažādās ūdenstilpēs. Ieva strādā Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kas ir atbildīgs par Baltijas jūras monitoringu un pēta arī Latvijas saldūdeņus. Kā izskatās Ievas darba diena? “Pašlaik tas lielākoties ir papīru darbs un birokrātija,” atzīst Ieva, piebilstot – projektu ietvaros sanāk arī “sasmērēt rokas”.
“Es varētu sevi saukt par ekotoksikoloģi, pētu dažādu piesārņotāju ietekmi uz ūdens organismiem. Baltijas monitoringa ietvaros mēs braucam jūrā uz apmēram nedēļu. Mums ir diezgan plašs monitoringa staciju tīkls, un katrā punktā tiek ievākti dažādi paraugi. Tiek mērīts pH, skābeklis, temperatūra, biogēni.” Ievas lēmumu specializēties tieši ekotoksikoloģijā noteikusi apziņa – darbs šajā nozarē ir svarīgs un jēgpilns. “Ūdenī vienmēr ir dažādu vielu koncentrācija – to, vai vielas ir daudz vai maz, palīdz novērtēt ekotoksikoloģija,” stāsta Ieva.
Pēdējos gados pētniekus bažīgus dara arvien lielākā mikroplastmasas klātbūtne augsnē un ūdeņos. Kā atzīst Ieva, desmit gadu laikā pētījumu skaits par šo tēmu pieaudzis eksponenciāli, taču mikroplastmasas izplatība un ietekme uz dzīvajiem organismiem, tostarp cilvēku, tik un tā vēl ir neskaidra. Arī Ieva piedalījusies Baltijas jūras valstu kopīgā pētījumā par mikroplastmasas piesārņojuma apjomu jūrā.
“Mikroplastmasa ir izmērā līdz 5 milimetriem – tas varbūt neatbilst “mikro” jēdzienam, bet tā noteikusi Baltijas jūras struktūrdirektīva,” stāsta Ieva.
Viņa atzīst – priekšstats par mikroplastmasu publiskajā telpā mēdz būt visnotaļ izplūdis, jo to ir sarežģīti vizualizēt. “Reiz prasīju savam paziņam – vai tu zini, kas ir mikroplastmasa? Viņš atbildēja: “It kā jā, bet kāpēc, runājot par mikro izmēriem, vienmēr tiek rādītas pudeles?” Cilvēkiem nav tās sasaistes.” Taču, kā norāda Ieva – šīs pašas pudeles degradējoties rada mikroplastmasu, tāpat arī šķiedras no sintētiskajiem audumiem uzskatāmas par mikroplastmasu. “Mēs jau kopš dzimšanas elpojam un ēdam mikroplastmasu,” norāda Ieva.
Pētījuma ietvaros zinātnieki ievāca paraugus dažādās Baltijas jūras valstīs, koncentrējoties uz potenciālo mikroplastmasas piesārņojuma avotu, piemēram, Latvijā tās bija upes – Daugava un Lielupe, Polijā tika pētīti notekūdeņi un lietusūdeņi, Somijā – sniegs, Zviedrijā – nosēdumu grāvji gar ceļiem. Apkopojot visus datus, zinātnieki pētīja, kā veidojas piesārņojuma plūsma.
Kur rodas mikroplastmasa?
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
Kā stāsta Ieva, ir divu veidu mikroplastmasa: primārā mikroplastmasa ir tāda, kas tiek ražota šādā izmērā – šī tipa plastmasu pievieno, piemēram, kosmētikas līdzekļiem un ceļazīmju atstarojošajās krāsās. Otra ir sekundārā mikroplastmasa, kas rodas, degradējoties lielākiem plastmasas izstrādājumiem.
Sekundārās mikroplastmasas veidošanās atkarīga no atkritumu apsaimniekošanas, jo makroizmēra plastmasa, kas sadalās, veido lielu daļu no mikroplastmasas piesārņojuma. Šajā ziņā svarīgi ir nemest atkritumus zemē, bet nodot tos atbildīgam apsaimniekotājam.
Liels vaininieks, no kā grūti izvairīties, ir audumu šķiedras.
“Tas ir neizbēgami,” atzīst Ieva. “Mēs nevaram aizstāt visus apģērbus ar kokvilnu.” Toties iespējams pievērst uzmanību apģērbu pirkšanas paradumiem un izvairīties no tā saucamā “fast fashion” jeb ātrās modes. “Mums tiešām nevajag tik daudz apģērbu, bet mūs visu laiku mudina tos pirkt.”
Kā norāda Ieva, pilnībā izvairīties no plastmasas mēs nevarēsim. “Tas ir vērtīgs materiāls, kam šobrīd nav alternatīvu,” saka pētniece. Vienlaikus viņa mudina izvērtēt, kuros gadījumos plastmasa ir neaizstājama un kuros – modes jautājums. “Piemēram, dzērienu salmiņu ienākšana ASV bija trends – mums bija vajadzīgs šis salmiņš kā aksesuārs, it kā mēs nevarētu dzert bez tā. Citādi ir medicīnā, kur cilvēki tiešām nevar padzerties no glāzes un nepieciešami salmiņi. Atstāsim tos tur,” mudina Ieva.
Mikroplastmasa organismos
Nenoliedzami, ka mikroplastmasas koncentrācija vidē pieaug, bet cik ļoti mums jāuztraucas? “Plastmasas polimēri ir ķīmiski inerti, kaitīgas ir ražošanas procesā pievienotās vielas, kas mēdz būt toksiskas. Ir pierādīts, ka plastmasa spēj absorbēt dažādus piesārņotājus un pārnest uz citām vidēm, respektīvi, kalpot kā vektors. Ja mēs kaut ko apēdam un kuņģa sula iedarbojas uz plastmasu, pastāv iespēja, ka mēs apēdam kaitīgu vielu, bet pašu plastmasu izvadām. Lielākoties tas tā arī notiek, bet ir pierādīts, ka, līdzko plastmasa sasniedz nanolīmeni, tā šķērso šūnu membrānu un ietekmē šūnu līmenī. Es domāju, ka mēs jau sen esam tam pakļauti, jo plastmasu intensīvi sāka ražot 50. gados. Es noteikti satrauktos, un par to ir jārunā, lai cilvēki sāktu rīkoties. To apjomu, kas jau ir vidē, mēs nevaram izvākt ārā,” brīdina Ieva.
Vienlaikus, kā norāda Rvīns, vides kampaņas apgalvo par to, ka neviens no līdz šim saražotajiem plastmasas izstrādājumiem vēl nav sadalījies. Kā tad īsti ir? Ieva skaidro: “Plastmasa vidē sadalās nevis ogleklī vai citos ķīmiskos savienojumos, bet sīkās daļiņās un tur arī paliek. Ir pierādīts – jo mazāka ir daļiņa, jo lielāka ir negatīvā ietekme uz vidi – to spēj vieglāk uzņemt ūdens organismi un tas tālāk aiziet barības ķēdē,” stāsta Ieva.
Citi neredzamie ļaundari
Mikroplastmasa nav vienīgais piesārņojuma avots, par ko būtu vērts satraukties, – savā darbā Ieva daudz runā un vērš sabiedrības uzmanību uz farmaceitisko vielu piesārņojumu. Viņa skaidro, ka lielākoties farmaceitiskās vielas ūdenī nonāk divos veidos, kas ir savstarpēji saistīti: “Viens veids – mēs tās uzņemam, daļēji vai pilnībā metabolizējam, izvadām, un tās caur notekūdeņiem aizplūst uz virszemes ūdeņiem daļēji attīrītas. Otrs veids ir, nepareizi utilizējot zāles, piemēram, medikamentus, kuriem beidzies derīguma termiņš, cilvēki mēdz noskalot tualetes podā, kur tie caur attīrīšanas iekārtām nonāk virszemes ūdeņos. Tāpat zāles tiek izmestas atkritumu tvertnēs un no turienes nonāk atkritumu poligonos,” stāsta Ieva.
Pēdējo četru gadu laikā veikts apjomīgs pētījums par farmaceitisko vielu piesārņojumu Baltijas jūras reģionā un vidē atrastas ap 70 aktīvās vielas – virszemes ūdeņos, pirms un pēc attīrīšanas notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, dūņās, augsnē, sedimentu paraugos. Kā stāsta pētniece, tika meklēti potenciālie avoti, tai skaitā dzīvnieku fermās un zivju fermās, kas atrodas atklātos Baltijas jūras ūdeņos.
Latvijā tikuši ievākti paraugi cūku un putnu fermu tuvumā. Pētījumā konstatēts, ka lielāko piesārņojuma daļu veido pretsāpju, kardiovaskulārie un psihofarmaceitiskie medikamenti.
Balstoties uz ekotoksikoloģisko informāciju, veikti aprēķini un novērtēts arī katras vielas radītais risks konkrētajā vietā. “Tika savākta datubāze par šo aktīvo vielu koncentrācijas līmeņiem, pie kuriem sākas ietekme, piemēram, mirstība, augšanas inhibīcija, ietekme uz reprodukciju. Balstoties uz šo informāciju, tiek izveidots koeficients ar koncentrāciju, kas neietekmē organismus. Ja zinām koncentrāciju vidē un koncentrāciju, pēc kuras sākas ietekme, uzreiz varam pateikt – ja koncentrācija vidē ir augstāka, organismi tiek ietekmēti, ja zemāka – netiek,” stāsta Ieva. Pašlaik sadarbībā ar Lietuvu tiek papildus pētītas vielas, kuru piesārņojums raksturīgs tieši Baltijas valstīm.
Kāda ir farmaceitisko vielu ietekme dabā? Ieva min, ka tās maina zivju uzvedību. “Zivis kā plēsēji ietekmē visu barības ķēdi un, protams, arī cilvēku, jo mēs lielā mērā esam vides patērētāji. Mēs arī peldamies virszemes ūdeņos, kur farmaceitisko vielu piesārņojums var būt liels. Ja farmaceitiski aktīvās vielas ir virszemes ūdeņos, drīz vien tās būs arī pazemes ūdeņos un mēs sāksim tās dzert. Mums varbūt vairs nemaz nevajadzēs atsevišķi lietot zāles. Varbūt mēs tās sāksim lietot, paši nezinot, kā citus piesārņotājus,” pieļauj Ieva.
