Par to, ka sezonālās migrācijas dzīvniekiem nav viegls darbs un prasa daudz enerģijas, ir zināms jau sen, taču pētnieki vērš uzmanību uz to, ka pēdējā laikā migrācijas galamērķis izrādās izaicinājumiem pilna vieta. Cilvēku darbības dēļ arktiskās ekosistēmas mainās ļoti ātri, līdz ar to pēdējās desmitgadēs tajās daudz vairāk nonākuši dažādi patogēni un parazīti, kā arī ir izmainītas plēsēju un upuru attiecības. Tas radījis ne tikai izmaiņas pieejamā barības apjomā, bet arī panācis, ka ekosistēmā ir vairāk plēsēju.
Plēsēji grauzēju vietā medī putnus
Viens no piemēriem, kas ilustrē izmaiņas, ko ekosistēmā rada kādas sugas skaita pieaugums vai gluži pretēji – samazināšanās, ir grauzēju izmiršana. “Stāsts par Arktiku ir ilustrācija tam, cik ļoti viss ir saistīts. Piemēram, klimata pārmaiņas ir viens no ticamiem iemesliem, kas ir sagrāvis grauzēju ciklus. Tas ir novērojams arī Latvijā. Ja pazūd grauzēju populācijas, tad ietekme uz, piemēram, pūcēm ir pašsaprotama, jo grauzēji ir pūču barība. Taču tas tāpat ietekmē arī citus putnus. Arktikā ir maz vietu, kur putniem ligzdot, tāpēc lielākoties tie ligzdo uz zemes.
Savukārt uz zemes ligzdojošus putnus viegli nomedī dažādi plēsēji, kas citādi būtu barojušies ar grauzējiem.
Parasti putni kļūst par plēsēju upuriem gados, kad ir maz grauzēju, taču, ja visi gadi kļūst par sliktiem grauzēju gadiem, tad plēsēju spiediens uz putniem ir daudz lielāks,” skaidroja ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
Izmaiņas migrācijas kalendārā un sugu izplatības areālā
Barības trūkumu ziemeļos pētnieki saista ar izmaiņām sugu migrācijas kalendārā un laiku, kad tur ir pieejami dažādi kukaiņi vai augi. Klimata izmaiņu dēļ nereti dažas no sugām sāk parādīties vēlāk vai agrāk, nekā ierasts.
Vēl viens no aspektiem, kas dzīvi ziemeļos putniem padara grūtāku, ir sugu izplatības areālu mainīgās robežas. Piemēram, ja arvien vairāk putnu sāk apdzīvot teritorijas, kas ir tālāk uz ziemeļiem, tas rada apdraudējumu ziemeļos mītošajām nometnieku sugām.
Par daudz sugu Arktikā
“Runājot par dabas aizsardzību, mēs tradicionāli pieņemam, ja kaut kā kļūst vairāk, tad tas ir labi, bet ja kaut kā kļūst mazāk, tad ir slikti. Taču situācija var būt pavisam citāda. Gan prognozes, gan reālie novērojumi liecina, ka ziemeļos putnu sugu kļūst vairāk. Ja tam pieietu matemātiski, var rasties sajūta, ka tur viss ir labi, taču šis “vairāk” patiesībā stāsta par to, ka ziemeļos ienāk sugas, kas tur agrāk nav bijušas, un izspiež vietējās sugas, kurām vairs nav, kur atkāpties.
Var likties, ka sugu skaits reģionāli paliek lielāks, bet ziemeļu sugas kļūst arvien apdraudētākas un globāli tās patiesībā samazinās,” norādīja Ķerus.
Turklāt daudzu sugu klātbūtne pārmērīgi lielā skaitā Arktikā var graujoši ietekmēt turienes ekosistēmu. “Sniega zosis ir labs piemērs tam, kā suga, kas it kā uzplaukst Arktikā, patiesībā degradē dzīvotni gan sev, gan citiem. Normālos apstākļos ziema regulē šo putnu populācijas, un to izdzīvošanu ziemošanas vietās nosaka tas, kāds ir populācijas stāvoklis. Pateicoties intensīvai lauksaimniecībai, ziemošanas vietās barības ir ļoti daudz un līdz ar to šo putnu populācijas aug. Bet tās nespēj uzturēt trauslie Arktikas biotopi, jo savas ligzdošanas teritorijas putni pārvērš dubļu laukos un tas nāk par sliktu arī citām sugām,” stāstīja Ķerus.
Vai Arktiku var saukt par ekoloģisko slazdu?
Jautāts, vai situācija Arktikā patiešām līdzinās ekoloģiskajam slazdam, Ķerus uzsver, ka, lai arī līdzību ir daudz, šo terminu viņš uz konkrēto vietu neattiecinātu. “Ar šo jēdzienu parasti saprot situācija, kad suga izvēlas dzīvotni pēc pazīmēm, kas liecina par labvēlīgiem apstākļiem, bet šīs pazīmes izrādās mānīgas. Piemēram, pļavu putns pavasarī apmetas šķietami piemērotā zālājā, bet tas tiek nopļauts tik ātri, ka putna ligzda iet bojā. Runājot par ligzdošanas areāliem, īsti nevar runāt par indivīdu izvēli. Putni vienkārši dodas uz apgabaliem, ko apdzīvojuši jau daudzās paaudzēs,” skaidroja Ķerus.
Neatkarīgi no tā, kādā vārdā mēs saucam situāciju, ar ko ziemeļos sastopas migrējošās sugas, ir skaidrs, ka veiksmīga migrācija sākas ar veiksmīgu ligzdošanu un pilnvērtīgu barības bāzi vietā, no kuras putns devies tālajā ceļā. Intensīvas lauksaimniecības dēļ samazinās kukaiņu pieejamība, kas putniem var būt liktenīga, tāpat arī mitrāju trūkums Eiropā ir pamatīgs izaicinājums, ar kuru sastopas ne viena vien suga, kurai tie ir nozīmīgas atpūtas vietas. “Novārgušu putnu vieglāk var apēst plēsēji vai nu pa ceļam, vai galamērķī. Varam jau vainot plēsēju. Bet varbūt stāsts ir par barības trūkumu vai putna traucēšanu ligzdošanas vietā?” retoriski jautāja Ķerus.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
