- Latvijas bišu dravās vietējo rasi izmanto reti
- Eiropas tumšās rases bites Latvijā - uz izzušanas robežas
- Vietējās bites uzturēt ir ekonomiskāk, jo izturīgākas un ziemā mazāk jābaro
- Vietējās bites tur arī bioloģiskās daudzveidības dēļ; nodarbojas arī ar apsēklošanu
- Vietējo bišu saimju uzturētāju Latvijā par maz, lai izvairītos no krustošanās ar citām sugām
Kad niknas, tad dūc agresīvāk
Madonas puses Mētrienas pagasta bitenieks Andrejs Briedis rāda stropu. “Tagad bites šajā stropā ir tādas mierīgas. To jau var pēc skaņas nojaust, kāds ir noskaņojums. Tad, kad viņas ir niknas, tad dūc agresīvāk,” stāsta Briedis.
Ir rīts. Saimniecības pagalmā, ēnā zem vīksnas novietoti daži bišu stropi. Atsevišķās kārēs jeb vaska šūnu rāmjos jau sanests svaigs zeltains nektārs. “Šīs pēc krāsas ir tā kā uz vietējo biti – redz, te vienai ir dzelteni segmenti [svītras], bet otra ir tumša. Nav tā dzeltenuma, un tā tad ir vietējā. Taču šajā stropā ir kokteilis. Kad bišu māte aplidojas, viņa sastopas ar līdz 20 traniem, un tad katrai darba bitei, kas izaug no apaugļotas oliņas, tēvs var būt cits un arī cita ģenētiskā informācija,” norāda Briedis.
Kopumā biškopim Briedim ir 60 bišu saimes un ap 30% no tām ir vietējās jeb Eiropas tumšās bites. Tās latīniskā nosaukuma dēļ (Apis mellifera) mēdz dēvēt arī par “melliferām” -
Latvijas bišu dravās vietējo bišu rasi šodien vairs reti izmanto.
“Viņas ir varbūt nedaudz agresīvākas, un pamatpazīme ir tas, ka viņas ir diezgan nemierīgas un nervozas. Citas dravniecībā iecienītas bišu rases, kā Bakfāstas bites [“Buckfast bite” ir cilvēka mākslīgas selekcijas rezultāts. Tās selekcionētājs ir angļu mūks brālis Ādams] varam izvilkt no stropa kāri un mierīgi aplūkot, Bakfāstas bišu rases saime nemaz nav pamanījusi, ka strops attaisīts un notiek kaut kāda neparasta darbošanās apkārt. Savukārt ar to vietējo biti ir tā, ka brīdī, kad izvelc rāmīti jeb kāri, tad viņas arī kļūst ļoti kustīgas un visas karājas kāres apakšā - ķekarā. Tāpat arī bišu māti šajās saimēs ir grūtāk atrast, jo viņa skrien kopā ar darba bitēm,” vērtē Briedis.
Tad biškopis atrod māti. “Re, te ir māte. Šeit ir tas, ko vietējās rases bišu mātes dara – viņas slēpjas,” bilst Briedis.
Var cerēt, ka kaut kur dziļi mežos ir Eiropas tumšās bites
Kāds Biškopības biedrības izdevums par bišu māšu audzēšanu liecina, ka bišu pasugu jeb rasu daudzveidība ir saistīta ar to dzīves telpu. Bitēm grūti pārvarami šķēršļi – kalni, tuksneši, jūras un okeāni ir nošķīrušas tās citu no citas.
Bitēm ir nācies piemēroties vietējiem vides apstākļiem, un gadu tūkstošiem ilgā laikā tām ir izveidojušās atšķirīgas īpašības un ieradumi.
Biedrībā darbojas pētnieks Jānis Trops, kas labi pārzina bišu uzvedību. Viņš arī skaidro mežonīgumu. “Dienvidu bites, piemēram, bijušas kalnu apvidos, dzīvojušas alās un klinšu plaisās, kur nav dabīgo ienaidnieku, no kā aizsargāties. Bet šīs, mūsu vietējās, dzīvojušas mežos un varēja izdzīvot, slēpjoties vai agresīvi dzeļot, ja stropu posta ienaidnieks, piemēram, lācis,” stāsta Trops.
Zemnieks Andrejs Briedis ar biškopību nodarbojas aptuveni 13 gadus un vērtē, ka
šobrīd īsti nevar teikt, ka vietējā jeb Eiropas tumšās rases bite Latvijā būtu saglabājusies. Latvijā tā ir uz izzušanas robežas.
Lielu daļu vietējo bišu ģenētiskā resursa pagājuša gadsimta 80. un 90. gados bitenieki Latvijā zaudējuši arī slimības – Amerikas peru puves dēļ.
“No tā, ko mēs te dēvējam par vietējo biti - tas Eiropas tumšās bites ģenētiskais materiāls - ir ievests no citām valstīm.
Var jau cerēt, ka Latvijā kaut kur dziļos laukos, dziļos mežos savvaļā vēl atrodas arī šīs bites,”
saka Briedis.
Viņam ir bioloģiskā saimniecība, un Eiropas bioloģiskās lauksaimniecības regula patiesībā nosaka, ka šiem biškopjiem arī būtu jāsaimnieko ar vietējiem apstākļiem piemērotām bišu rasēm, norāda Briedis. Tieši pielāgošanās Latvijas apstākļiem ir vietējo tumšo bišu svarīgākā vērtība, ko dienvidu bišu rases tik labi nespēj. Dienvidnieces, piemēram, medu sāk vākt agrāk pavasarī, bet vietējās nogaida, kad ārā vidējā temperatūra ir noturīga un tikai tad sāk savu attīstību.
Biškopis: Vietējās bites ir mazāk «reklamētas»
Kocēnu novada puses biškopim Gintam Vasiļevskim savukārt dravā kopumā ir 50 bišu saimes un 20 no tām ir Eiropas tumšās. Taču pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad sāka saimniekot ar krainietēm, vietējo viņam nebija vispār. Krainas bite dzīvo Dienvidaustrumu Eiropā, Alpu kalnu austrumu nogāzēs, Balkānu valstīs, Rumānijā, Bulgārijā un Ungārijā.
“Lūzuma brīdis, kad iegādājos arī vietējās bites, bija ziema, kad man pavasarī dravā bija 70% saimju kritums,” atzīmē Vasiļevskis.
“Tad es sapratu, ka jāmeklē bites, kas vairāk piemērotas Latvijas laika apstākļiem. Rezultātā es skatos, ka šīs bites arī mazos kamolos var pārziemot pat -20 grādos,”
bilst Vasiļevskis.
Tāpat vietējās bites esot mazāk jāpiebaro ziemas laikā. Tās savā ziņā ir ekonomiskākas.
Ja jau vietējai mežonīgajai medus bitei netrūkst labo īpašību, Radio vaicā biškopim - kādēļ no Latvijas Biškopības biedrībā reģistrētiem vairāk nekā 3300 bitenieku vietējo Eiropas bišu saglabāšanā iesaistās vien vairāk nekā 10 biškopju. “Es domāju, ka viens no iemesliem varētu būt “reklāma”. Trūkst informācijas par pašu melliferu kā labu biti, ka viņai ir šie plusi – paņem mazos ienesumus, pavasarī nesteidzas ātrāk attīstīties, stāsta Vasiļevskis.
Bišu apsēklošana - lēns darbs, ar kuru sugas uzturēšanai nepietiek
Vietējo biti dravās tur ne vien ekonomisku ieguvumu dēļ, bet arī tādēļ, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību.
20.gadsimta sākumposmā Latvijā pastiprināti tikušas ievestas citas pasugas - itālietes, Kaukāzu kalnu pelēkās, Krainas bites. Tā rezultātā Latvijas vietējās medus bites populācija nekontrolēti krustojusies ar ievestajām pasugām, līdz ar to ģenētiskā materiāla tīrība tika zaudēta.
Ar Latvijas vietējās medus bites populācijas saglabāšanu un atjaunošanu patlaban nodarbojas Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU). “Iepriekš ir savākta tranu sperma – tādā stikla kapilāriņā,” norāda Trops. “Bišu māti ievieto šādā turētājā ar vēderiņu uz augšu statīvā. Tālāk viņa iemieg ar ogļskābo gāzi, bet tā deva viņai nav kaitīga,” saka pētnieks.
Trops ir viens no dažiem pētniekiem, kas ar instrumentālo apsēklošanu Latvijā saglabā bišu māšu pasugas.
“Teorija saka, ka bišu mātes dzīvo piecus līdz septiņus gadus, bet praksē tie ir trīs, četri gadi. Tad tīrā pasugas ģenētika bišu saimē beidzas, ja netiek vairāk audzētas meitas un kontrolēti sēklots,” bilst Trops.
Uz galda universitātes laboratorijā nolikts mikroskops.
Darbs ir sarežģīts un lēns - dienā apsēklot var tikai pāris desmitus bišu māšu. Bet ar bišu vairošanās procesu dabā nepietiek.
“Atšķirībā no augiem, kuriem var veidot konkrētām šķirnēm sēklu bankas, tad bitēm tā pagaidām nevar, visam jānotiek “dzīvajā” režīmā,” bilst Trops. “Tā Eiropas tumšā bite ir unikāla ar to, ka tā vēsturiski dzīvojusi tieši šajā reģionā, un man liekas svarīgi nepazaudēt tās pasugas unikālos gēnus, jo pazaudēt ir vienkārši, bet atgūt neiespējami. Šajā gadījumā tās nebūs sēklas, kuras var izņemt no saldētavas pēc 100 gadiem un iesēt,” viņš saka.
Bites - cilvēku ceļošanas un transportēšanas ietekmētas
Turpat LLU fakultātes pagalmā ir arī pētniecībā izmantotā Latvijas vietējās bites saglabāšanas drava. Trops rāda bites un saka, ka vietējo bišu rase nav jāglorificē, bet tās labās ziemošanas spējas ir vērtīgas un var kalpot kā drošības spilvens, ja zemniekam dravā ir vairākas pasugas, kuras savukārt nav tik izturīgas Latvijas apstākļos.
Viršu medus kvalitāte var būt atkarīga tieši no bites pasugas. “Bakfāstas bites daļa nākusi no Turcijas, kur cits klimats, un viņas savāc viršu medu un īsti nespēj to nogatavināt. Savukārt šī vietējā bite saprot, ja medus vēl želejā, tas vēl nav gatavs un jāturpina nogatavināt,” stāsta Trops.
Pēc zinātnes principiem, lai ilgstoši saglabātu vietējo bišu pasugas populāciju, nepieciešams, lai apritē pie biškopjiem dravās būtu vismaz 300 saimes kopumā.
Šobrīd vietējās bites saglabāšanas projektā ir vien “padsmit” zemnieku un 60 bišu saimju. Tas ir pārāk maz, lai izvairītos no bišu tuvradnieciskas krustošanās.
Bet zinātniekiem pietrūkst naudas - vajadzētu trīs līdz piecus pētniekus pilna laika darbā. “Man liekas cilvēkiem reizēm ir vienkārši tāds psiholoģisks ieradums pirkt kaut ko no tālām vietām, jo tas ir labāks nekā vietējais, tāpat arī ar ārzemju augu šķirņu stādiem,” norāda Trops.
Bišu pasugu tīrību ietekmēja arī cilvēks - jo vairāk cilvēki sāka ceļot un transportēja dažādas bišu mātes, jo lielāku ietekmi tas radīja.
Būtībā cilvēks ar savu darbību ietekmēja dabisko vietējo populāciju.
Jāpanāk, lai Eiropas tumšās bites saglabāšanā vairāk iesaistītos Latvijas biškopji.
Vietējā bite gan nenozīmē, ka tā ir raksturīga tikai Latvijai, ar to dravo gan Krievijas reģionos, Skandināvijas dienvidu daļā, britu salās. Īrijā komerciālie biškopji dravo lielākoties ar Eiropas tumšo biti tieši specifiskā klimata dēļ. Ar vietējās bites saglabāšanu darbojas arī zviedri un norvēģi. Viņi vietējo biti audzē pat noslēgtās teritorijās vai pat uz salām, lai tās nekrustotos ar citām rasēm.
