Plankumi uz kļavu lapām
Iestājoties rudenim, daudzām kļavām uz lapām var pamanīt eiro monētas lieluma melnus vai tumši brūnus plankumus. Kļavām bojātās lapas ir novērotas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
Rīgā viena no tādām vietām ir kultūras pils „Ziemeļblāzma” parkā un blakus tam esošajā Kāvu ielā, kur simt metru garumā gar ietvi aug vairākus metrus augstas, lapām bagātīgas kļavas. Arborists Gvido Leiburgs skaidroja, ka tā ir sēne, ko sauc par kļavu melnkrevi un kas Latvijā ir novērojama jau gadu desmitiem. Tā nav agresīva un koka dzīvotspēju būtiski neietekmē, tāpēc satraukumam nav pamata.
Leiburgs sacīja: „Šogad nav tā, ka tas bojājuma nosegums uz lapām būtu katastrofāls vai būtiski lielāks nekā citus gadus.”
Līdzīgās domās ir Valsts augu aizsardzības dienesta pārstāve Anitra Lestlande. Viņa norādīja, ka kļavu melnkreve ir normāla kļavu lapu slimība, tāpēc viņa to neuzskata par problēmu. Šogad melnkrevi var novērot vairāk nekā citus gadus, jo maijs bijis mitrs un vēss. Viņa atzīmēja, ka šo sēni iespējams arī apkarot.
„Slimības ierosinātājs saglabājas uz nobirušajām lapām. Tātad, ja lapas vismaz līdz pavasarim, kad plaukst jaunās lapiņas, tiek savāktas un pareizi sakompostētas, tad attiecīgi nākamajā gadā būs mazāk. Nesaku, ka nebūs nemaz, jo tā ir sēnīšu slimība, tātad tai ir sporas un tās var atnest vējš no citām kļavām, kas aug apkārtnē,” viņa teica.
Sabrūnējušās kastaņas
Kultūras pils „Ziemeļblāzma” parkā var pamanīt arī koku sugu, kurai lapas sabrūnē un čokurojas jau vasaras vidū. Tā ir zirgkastaņa, ko ikdienā biežāk sauc par kastaņām. Šīs sugas kokus, kuriem lapu krāsa un forma sāk mainīties vairākas nedēļas pirms rudens, var novērot daudzviet Latvijā jau gadiem ilgi. Šogad valstī zirgkastaņām šī parādība novērota mazāk nekā citus gadus, jo maijs bijis vēss un mitrs, apgalvoja Valsts augu aizsardzības dienestā.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Agnis Šmits skaidroja, ka daudzām zirgkastaņu lapām mainās izskats, jo tajās mājo vairākus milimetrus garas raibkodes, kas Latvijā aktīvi sāka izplatīties pirms vairāk nekā desmit gadiem. Šie kaitēkļi uz lapām dēj olas, no kurām attīstās kāpuri. Tie mielojas ar lapām, kur vēlāk arī iekūņojas.
Turklāt gada laikā attīstās vairākas raibkožu paaudzes. Šmits uzskata, ka šie ienācēji Latvijā nekur nepazudīs.
„Viņas [raibkodes] uzvaras gājiens sākās no Balkāniem cauri visai Eiropai. Tā viņa ir izplatījusies un ''okupējusi'' visu Eiropu un ir arī Latvijā. Ar laiku varbūt būs kaut kādi dabiskie ienaidnieki, kas vairāk uz šo specializēsies. Šobrīd tā populācija ir samērā brīva. Ir jau arī tie dabiskie ienaidnieki, bet tomēr mazāk,” viņš teica.
Lai zirgkastaņām lapas nečokurotos un lai tās ilgāku laiku būtu zaļas, rudenī visas nokritušās lapas nepieciešamas savākt un sadedzināt. Pētnieks gan atzina, ka pilsētā tā ir problēma, jo lapu dedzināšana nav atļauta. Tāpēc tās izved prom no apdzīvotās vietas un ārpus tās izveido lielas kaudzes, kur zirgkastaņu raibkodes veiksmīgi attīstās un nākamajā gadā dodas jaunu koku meklējumos.
„Ja mums izdotos savākt un sadedzināt, tad tas sākums pavasarī būtu ļoti lēns. Kāda raibkode atlidotu. Kamēr viņas savairotos pirmajai paaudzītei, mazliet vairāk būtu otrajai, bet gandrīz līdz rudenim tās lapas būtu zaļas.
Bet, ja viņas pavasarī no tām lapām izlido lielā apjomā, tad arī ir tā lielā problēma. Īstenībā tā ir vienīgā tāda dabai draudzīgā metode, kā ar šo kaitēklīti cīnīties,” viņš teica.
Pētnieks gan norādīja, ka raibkode rada tikai estētisku kaitējumu, citiem vārdiem sakot, kokam nekādu īpašu ļaunumu tās nenodarot. Savukārt arborists Leiburgs gan pauda, ka raibkodes būtiski bojā koku lapas. Tādējādi augam ir traucēts fotosintēzes process un tāpēc koks kļūst mazāk izturīgs. Taču Valsts augu aizsardzības dienestā informēja, ka raibkožu apkarošana valstī nenotiek, jo kokiem tās kaitējumu neradot.
