“Melnā puskuitala ir vidēji liels bridējputns un, lai gan to sauc par melno puskuitalu, šis putns nav melns. Laikā, kad šī suga ir sastopama Latvijā, tai ir rūsgana galva un kakls, brūni raiba mugura un uzkrītoši baltas joslas uz spārniem. Garas tumšas kājas un garš oranžs knābis ar melnu galu,” stāstīja Ķerus.
Sarkanās grāmatas varoņi
Dabas pētnieki šobrīd aktualizē Latvijā aizsargājamo un apdraudēto sugu sarakstu. Projekta “Life for species” laikā tuvākajos gados taps arī jauns Sarkanās grāmatas izdevums, kas būs pieejams arī virtuālajā vidē. Sarkanās grāmatas saturs nav atjaunots jau vairāk nekā 20 gadus. Patlaban sarakstos ir retas, kritiski apdraudētas un arī atsevišķas Latvijā jau izzudušas sugas. Tādēļ Latvijas Radio iepazīstina ar dažādiem Sarkanās grāmatas varoņiem – zīdītājiem, putniem, rāpuļiem, augiem un citu sugu grupu pārstāvjiem.
Melnā puskuitala nav dziedātājputns, nav zvirbuļveidīgais putns – līdz ar to viņai nav ļoti skaista un sarežģīta dziesma. Taču viņa ir samērā skaļa savās ligzdošanas vietās – melnās puskuitulas saucienus var bieži dzirdēt, it īpaši, ja ligzdas tuvumā parādās kāds plēsējs vai cits traucētājs. “Tad viņas skaļi kliedz un brūk virsū,” stāstīja Ķerus.
Melnā puskuitala ir gājputns – Latvijā ligzdojošās ziemu pavada Dienvideiropā vai Āfrikā un pie mums ir sastopamas no aprīļa līdz septembrim. “Šī nekad nav bijusi ļoti parasta putnu suga Latvijā. Pirmie ligzdošanas gadījumi bija fiksēti 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā, bet 1980. gados tika lēsts, ka melnās puskuitalas populācija ir 80 līdz 100 pārus liela, tātad rets putns jau tolaik,” uzsvēra Ķerus.
Šobrīd melnā puskuitala ir vēl retāka – sugas populācija ir stipri samazinājusies. “Mēs lēšam, ka Latvijā ligzdo ap 20 līdz 50 pāru. Nelielās populācijas dēļ melnā puskuitala iekļuva Sarkanajā grāmatā jau 80. gados, bet šobrīd tā sarukusi vēl vairāk un gaidāms, ka būs arī jaunajā Sarkanajā grāmatā, un šobrīd melno puskuitalu var uzskatīt par kritiski apdraudētu sugu,” situācijas nopietnību iezīmēja ornitologs.
Melno puskuitalu apdraud ļoti dažādi faktori, pirmkārt, jāņem vērā, ka notiek izplatības areālu pārbīdes Eiropas mērogā. “Melno puskuitalu apdraud klimata pārmaiņas, un tiek prognozēts un jau tiek arī novērots, ka sugas izplatības areāls virzās tālāk uz ziemeļiem un sašaurinās,” stāstīja Ķerus.
Melno puskuitalu apdraud vēl virkne citu faktoru, piemēram, slapjo pļavu nosusināšana un uzaršana vai, no otras puses, to pamešana un aizaugšana ar niedrēm un vēlāk ar krūmiem. “Tāpat dzīvotņu fragmentācija un degradācija var ietekmēt plēsoņu spiedienu uz šo putnu sugu, jo normālos apstākļos ligzdo vairāki melnās puskuitalas pāri kopā un agresīvi aizsargā ligzdas pret plēsējiem, bet, ja dzīvotņu platības ir nelielas un nav iespēja vairākiem pāriem ligzdot kopā, tad vienam pārim ir mazākas iespējas nosargāt savu ligzdu,” skaidroja Ķerus.
Melnā puskuitala tagad ir palikusi pavisam nedaudzās vietās Latvijā. “Pēc mūsu jaunākajiem datiem tā ir izzudusi no Babītes ezera, kas bija pirmā sugas ligzdošanas vieta Latvijā, tāpat tā vairs nav sastopama Kaņiera ezerā,” stāstīja Ķerus, norādot, ka šobrīd Latvijā melnās puskuitalas vēl dzīvo Engures ezerā, Lubāna ezera un Liepājas ezera apkārtnē.
Ķerus uzsvēra, ka apdraudētas ir arī citas ar slapjām pļavām saistītas putnu sugas. “Šis biotops ir apdraudēts, un mums būtu ļoti jādomā par to, kā to saglabāt gan Latvijā, gan Eiropā kopumā,” uzsvēra Ķerus.
