"Lielākās maksimālās koncentrācijas konstatētas metformīnam – tas ir medikaments diabētam. Šīs zāles izvadām no organisma tikpat lielā apjomā, cik uzņemam. Otra sastopamākā viela ūdeņos bija atorvastatīns, kas ir sirds un asinsvadu ārstēšanas medikaments un holesterīna samazināšanai, un šī viela ir dzīvajiem organismiem nedraudzīgāka ar augstāku risku. Tāpat konstatēts diklofenaks," par visbiežāk noteiktajām farmaceitisko vielu grupām pētītajos virszemes ūdeņos Latvijā, stāsta Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperte Linda Fībiga,
Īpaši lielas pretsāpju līdzekļa diklofenaka koncentrācijas noteiktas Puplas upē, lejpus un augšpus Olaines, kā arī Mūsā, pie Latvijas–Lietuvas robežas, pārsniedzot vides kvalitātes standartu, saka Fībiga. Bez virszemes ūdeņiem analizēti arī notekūdeņi un notekūdeņu dūņas no pilsētu attīrīšanas iekārtām un ražošanas uzņēmumiem. Piemēram, dūņu paraugos visbiežāk konstatētas zāles endokrīno slimību ārstēšanai, kā arī medikamenti centrālās nervu sistēmas ārstēšanai.
"Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē pagaidām netiek projektētas tā, lai attīrītu ūdeni no tik sīkām piesārņojošām daļiņām. Klasiski attīrīšanas iekārtas tiek galā ar lielāka izmēra piesārņotājiem, kā slāpekļa un fosfora savienojumi, kas rada upju un ezeru aizaugšanu. Un šīs
farmaceitiskās viela ir mikropiesārņotāji, viņi ir un uzkrājas arī daudzos dzīvajos organismos, bet galvenie pētījumi patlaban liecina, ka tās koncentrācijas pagaidām nav kritiskas un bīstamas, nedz cilvēkiem nedz dzīvniekiem,
bet ir skaidrs, ka tam ir jāseko līdzi un jādomā, ko varētu darīt," tā Fībiga.
Baltijas jūras krastos un valstu iekšzemes ūdeņos tas ir jauna veida piesārņojums, kura ietekme vēl jāpēta, tomēr vides eksperte Jana Simanovska vērtē, ka tikmēr ir jāievēro piesardzības principi:
"Jāatceras arī, kas notiek ar ūdens organismiem, kas tajā ūdenī dzīvo. Viņi ar šo piesārņojumu saskaras nepārtraukti, viņiem nav ne mazākās iespējas aizbēgt, no tā patverties. Un prognozēt, kā tas īsti ietekmēs [vidi], ir grūti. Bet ir skaidrs, ka ietekme pilnīgi noteikti būs, jo tur ir gan hormonālo sistēmu traucējošas vielas, gan arī antibakteriālas vielas, pretiekaisuma vielas. Tās visas ir bioloģiski aktīvas. Ja mēs ievērotu vides aizsardzībā piesardzības principu, tas nozīmētu, ka mēs nedrīkstam piesārņot vidi ar vielām, par kuru ietekmi mums ļoti lielas skaidrības nav."
Eiropas Savienības finansētā projekta “No farmaceitiskajām vielām tīri ūdeņi” otrs partneris no Latvijas – Hidroekoloģijas institūts – ūdens paraugos analizēja arī piesārņojuma iespējamo ietekmi uz ūdens ekosistēmu un vidi kopumā, stāsta institūta pētniece Ieva Putna-Nīmane:
"Un visām šīm vielām ar starptautiski pieņemtu metodi noteiks, vai koncentrācija rada būtisku ietekmi vidē vai ne. Šobrīd rezultātu vēl nav, bet kopumā pētījumi liecina, ka farmaceitiski aktīvo vielu ietekmes ir vielai specifiskas, un būtiskāk varbūt ir tas, ka tās vidē degradējas un veido degradācijas produktus, kuriem ir vēl citi efekti - tie var būt gan hormonāli traucējumi, gan antibiotiku rezistence, kas vairākkārt apspriesta sabiedrībā. Vielām mēdz būt arī bioakumulatīva daba, un tās mēdz uzkrāties barības ķēdē un nonākt atpakaļ pie cilvēka."
Eksperti arī norāda, ka vides piesārņojumu var samazināt, ne vien attīstot notekūdeņu attīrīšanas iekārtu tehnoloģijas, bet arī sakārtojot veco medikamentu savākšanas sistēmas, kā arī izvēloties videi draudzīgākus medikamentus.
