“Gan Krievijā lāču skaits ir pietiekami prāvs, gan Igaunijā to skaits mērāms simtos. Tiesa gan, pieaug arī lāču nomedīšanas limits. Igauņu kolēģi, protams, ievērojot šo sugas aizsardzības direktīvu, 50 km ap Latvijas pierobežu ir samazinājuši lāču medīšanas limitu,” norāda Latvijas valsts mežzinātnes institūta „Silava” zinātniskais asistents Aivars Ornicāns.
To, ka Latvijā sastopamo lāču daudzums palielinās, norāda arī Dabas aizsardzības pārvaldes departamenta direktores vietnieks, savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis: “Nav skaidrs, kādā apmērā lāču skaits palielinās, jo diezgan daudz par tiem ziņo arī privātpersonas dažādos Latvijas reģionos. Bet skaidrs ir viens – tehnoloģijas ir kļuvušas pieejamākas, mums pie dzīvnieku barotavām ir kameras, cilvēki vairāk dodas dabā, vairāk dodas arī tādās vietās, kur varbūt nav taku un, paplašinoties cilvēku kustībai, palielinās arī novērojumu skaits”.
Tikmēr Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis lāču skaita pieaugumu skaidro ar sugai labvēlīgajiem apstākļiem attiecīgajā teritorijā. “Sugai ir labs aizsardzības stāvoklis. Tāda tendence ir arī Igaunijā. Arī Krievijā ir palielinājies lāču populācijas apjoms, un līdz ar to mēs esam tāda kā dienvidu areāla robeža un šie indivīdi vairāk ienāk no teritorijām, kur tiem ir blīvāks apdzīvojums,” norāda Lūsis.
Brūnais lācis ir Latvijā īpaši aizsargājama suga. Tas sastopams galvenokārt valsts ziemeļu, ziemeļaustrumu un austrumu daļā. Tiek lēsts, ka Latvijas teritorijā uzturas vismaz pāris desmitu ķepaiņu. Saskaņā ar dažādu ekspertu teikto lācis Latvijā ir jau aptuveni 10 000 gadus.
“Protams, ka populācijas ir bijušas lielākas. 19. gs. beigās lāču medības kļuva ļoti intensīvas un 20. gs. sākumā lācis Latvijas teritorijā teju nebija. Tie, kas parādījās, arī tika ļoti intensīvi medīti.
Pirmās brīvvalsts laikā pat bija īpaši aktīva valsts atbalstīta dzīvnieku izmedīšana, baidoties no tā, kādu kaitējumu var nodarīt plēsējs. Kopš tā laika viņi pamazām atjaunojas, bet šīs sugas bailīguma dēļ tas notiek lēnām.
Sevišķi konservatīvas ir mātītes, kuras vēl lēnāk ieņem vecās teritorijas. Līdz ar to populācijas atgriešanās Latvijā ir lēna,” norāda Dzenis.
Tā kā lāča teritorija, ko viņš apsaimnieko jeb uzskata par savu dzīves vidi, ir plaša, noteikt precīzu dzīvnieku daudzumu Latvijā ir grūti. Ornicāns pauž, ka saskaņā ar iepriekšējiem monitoringa datiem, Latvijā varētu būt apmēram 30-50 lāči. Savukārt ģenētiski pierādīta ir tikai 30 lāču klātbūtne Latvijā iepretim Igaunijā sastopamajiem septiņiem simtiem.
Latvijā tiek veikts lāču monitorings, kas nepieciešams, lai varētu labāk identificēt dzīvniekus, noteikt to skaitu un dzimumu. Lielākoties lāču monitorings notiek, pētot svaigus lāču ekskrementus, apzinot bišu saimju postījumus, kā arī veicot to pēdu nospiedumu uzskaiti. Lai arī par secinājumiem runāt ir pāragri, ir skaidrs, ka nodarītie zaudējumi visvairāk skar saimniecības, kur lāči uzbrūk mājlopiem un bišu dravām. Tiesa, tas notiek tikai gadījumos, ja dabiskajā vidē lāčiem nav pietiekoši labas barības bāzes. Dzenis norāda, ka iesniegumu skaits, kurā lūgts kompensēt radītos zaudējumus, katru gadu pieaug, un šogad ir bijuši jau 30 gadījumi, kuros cilvēki ir ziņojuši, ka viņu reģistrētās bišu saimes ir izpostītas.
Lūsis uzskata, ka, kamēr lāči pamazām atgriežas Latvijas dabā, ir jāsāk domāt par to, kādus pasākumus veikt, lai lāči ar cilvēkiem nākotnē labi sadzīvotu. Pirmām kārtām esot jāveic populācijas novērojums, tad jāizglīto cilvēki par to, kā ar šo dzīvnieku sadzīvot dabiskajā vides telpā un tikai tad jādomā par saimniecisko darbību – kā preventīvi pasākumi var pasargāt dravas, ganāmpulkus.
Speciālisti uzsver, ka Latvijā pamazām atjaunojas sava lāču populācija un to skaits nākotnē tikai pieaugs.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
