Tagad šunelis gan devies uz citiem medību laukiem, bet tukšums nav palicis, jo darbnīcā dipina jaunas ķepas.
Roberta jaunais mīlulis taksis Tobītis ir ļoti emocionāls. Mākslinieks saka, ka tas ir liktenīgi, jo arī Maksim paticis izrādīt savas jūtas.
“Man katrs nākamais suns ir emocionālāks, jūtīgāks,” nosaka Koļcovs.
“Es esmu diezgan skaļš. Bet es viņam nedrīkstu ne tikai uzbļaut, bet arī ietekmēt,” bilst mākslinieks.
Tobītis savā saimniekā saskata sabiedroto, kuru ļoti respektē. Tieši tāpēc bez ierunām pakļaujas jebkurai komandai un aicinājumam. “Viņš ir ļoti jauks un gudrs. Mēs ātri apgūstam ķepas došanu (..),” saka Koļcovs.
Pilsētniekiem mākslinieks viennozīmīgi iesaka izvēlēties taksīti par kompanjonu – gan rakstura, gan izmēru dēļ. “Šausmīgi foršs formāts (..),” par suni saka mākslinieks.
Roberts uzskata, ka Tobītis ir melanholiskākā būtne, ko viņam nācies sastapt.
Tieši sunīša jūtīgās dvēseles dēļ, mākslinieks ir sācis pārdomāt savus ikdienas paradumus un rakstura iezīmes.
“Es esmu liels un izskatos, ka agresīvs. Es arī uzvedos šad tad agresīvs. Varbūt viņš man norāda: “Robi, kā tu uzvedies!” (..),” saka Koļcovs.
Viņš atzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad cilvēki netic, ka viņš ir mākslinieks, jo varenā miesas būve un skaļā balss neraisot asociācijas ar tādu smalku nodarbošanos kā gleznošana.
Tomēr aiz ārējā skarbuma valda arī emocijas. Makša zaudēšana bijusi ļoti skumja. Īpaši tāpēc, ka sunītis mocījies ar mugurkaula diska trūci. Tomēr Roberts spējis uz nelaimīgo situāciju paskatīties arī racionāli. Proti, tās ir “normālas sāpes” – nāve ir ap mums un ir normāli ar to sastapties.
Kā uzsver mākslinieks, beznosacījuma mīlestība nav vienīgais iemesls, kāpēc kļūt par saimnieku sunim. Tobītī viņš pamanījis vēl kādu īpašu iezīmi.
Tāpat mākslinieks katru dienu nebeidz pētīt un atklāt daudz ko jauna arī pats par sevi.
Viņš smejas, ka šis process ir nebeidzams un ārkārtīgi interesants.
