Magones un rudzupuķes negaidiet! Kādi augi tuvākajos gados zels Rīgas dabiskajās pļavās?

Šoruden Latvijas Dabas fonds (LDF) Rīgā ierīkojis divdesmit pilsētas pļavas, un sagaidāms, ka jau tuvākajos gados divu hektāru platībā galvaspilsētā zels un plauks daudzveidīgas lakstaugu saliņas. Tās nebūs vietas, kur augs viendabīgs zāliens ierasto 20 cm augstumā, bet gan īstas pļavas, kurās ziedēs dažādi daudzgadīgi augi, skaidroja zālāju eksperte un LDF pilsētas pļavu projekta vadītāja Rūta Sniedze-Kretalova.

“Pļavu ierīkošanai izvēlējāmies vietas, pamatojoties uz iedzīvotāju ieteikumiem. Izvēlējāmies tā, lai pļavas būtu cilvēkiem labi redzamas un neslēptos daudzīvokļu namu iekšpagalmos. Pieteiktās vietas mēs vērtējām arī pēc tā, kādas sugas tur vislabāk varētu augt,” skaidroja Sniedze-Kretalova.

Katrai pļavai, vadoties pēc tā, cik ēnainā, saulainā vai mitrā vietā tā paredzēta, speciālisti atlasīja piemērotāko augu sēklu maisījumu. Piemēram, Brasas apkaimes pļaviņai pie Lielajiem kapiem vairāk izvēlējās augus, kas sastopami ēnainās mežmalās, bet Bolderājas apkaimē, kur pļava ierīkota smilšainā augsnē, atlasīja augus, kas lieliski pārcieš karstu un sausu laiku.

“Bolderājas pļava patiesībā atrodas uz kāpas. Vasarā, kad es šo vietu apmeklēju, redzēju, ka tā bija pamatīgi nodzeltējusi un izdegusi.

Tāpēc šajā pļavā mēs sējām tādus karstumizturīgus augus kā vārpu veroniku, lielo mārsilu un čīksteni, kas arī savos dabiskajos augšanas apstākļos ir sastopami sausos biotopos. Savukārt, skvēriņā pie Lielajiem kapiem mēs sējām sugas, ko dabā sastopam mežmalās, – raudeni, ancīti, gaiļbiksītes, pļavas vilkmēli un citus līdzīgus augus. Ļoti skaista vieta ir arī Juglas promenāde – tur ir stāva nogāze, kas jau ir bioloģiski daudzveidīga, jo nogāzes augšā ir ļoti sauss, bet nedaudz zemāk aug mērenu mitrumu mīloši augi,” stāstīja Sniedze-Kretalova.

Lai arī augu daudzveidība pļavās solās būs liela, iedzīvotājiem noteikti nav jācer tajās sagaidīt magones un rudzupuķes. Kā norādīja zālāju eksperte – tie ir vizuāli krāšņi augi, taču nav uzskatāmas par Latvijas dabisko pļavu sastāvdaļu: “Lai kā arī mums patiktu magones un rudzupuķes, tās  ir tīrumu nezāles. Tie ir viengadīgi augi, kas pļavā dabiskos apstākļos nav sastopami. Piemājas dārziņā magones un rudzupuķes nenodarīs lielu postījumu, bet, sētas lielā platībā lauku apvidos,  tās var apdraudēt vietējo augu daudzveidību”.

Tāpat eksperte aicināja cilvēkus negaidīt krāšņu puķu pļavas parādīšanos jau nākamajā gadā, jo pļavas augi attīstās lēni un liela daļa  nobriest ziedēšanai tikai divu un pat vairāku gadu laikā.

Lai veicinātu to, ka uzdīgst iespējami daudz no iesētajām sēklām, pļavas apzināti sēja vēlā rudenī. Lai arī var šķist, ka aukstais laiks nenāks par labu jaunajiem sējumiem, Sniedze-Kretalova skaidroja, ka pļavas augu gadījumā tas gluži pretēji ir lieliski piemērots brīdis.

“Mēs darām tieši to, kas dabiski notiktu pļavā – augu sēklas nobriest un izsējas zemē. Piemēram, margrietiņas vai pļavas bitenes evolūcija neparedz, ka kāds ievāks to sēklas, turēs pusi no gada siltumā un tad pavasarī iesēs pļavā.  Savvaļas augi ir adaptējušies tam, ka pēc savas nogatavošanās paliek pļavā neatkarīgi no tā, kāds būs sala periods. Tieši tāpēc sēklas ir jāiesēj pirms ziemas sākuma un tās nav nepieciešamas turēt siltumā, jo tas gluži pretēji var kavēt šo augu attīstību,” norādīja eksperte. 

Nevar arī aizmirst to, ka daudzām augu sēklām savos dabiskajos apstākļos vispirms augsnē ir jānoārda savs sēklu apvalks un tikai pēc tam, kad tās ir to zaudējušas, augs var sākt dīgt. Tāpat arī ir augi, kuru sēklas iegūst dīgšanas spēju tikai pēc tam, kad ir tikušas apēstas un pabijušas kāda dzīvnieka barības traktā. Vienlaikus jāatzīst, ka sēklu apēšana ir arī risks, kas jāparedz sējot pļavu. Ja sēklas augsnē nonāk agrā rudenī, tad tās daudziem dzīvniekiem ir kā bagātīgi uzklāts galds. Lai izvairītos no tā, ka pļavu apēd, pirms tā sākusi veidoties, sēklas sēj laikā, kad daudzi ēdāji jau ir devušies ziemas miegā.  

Nereti izdzirdot par zaļo zonu veidošanu pilsētās, iedzīvotāji satraucas par to, ka tas var veicināt ērču savairošanos. Eksperti šajā ziņā aicina cilvēkus nesatraukties.

“Es apšaubu to, ka pilsētu pļavas veicinās ērču savairošanos.

Pļavas būs izveidotas kā mazas saliņas pa visu pilsētu un tiks atbilstoši apsaimniekotas. Mēs tās pļausim noteiktā režīmā, kas katrā vietā var nedaudz atšķirties. Būs vietas, kur vajadzēs pļaut jau maija beigās, lai ierobežotu graudzāļu attīstību lai tās nepārņemtu visu pļavu. Ja zāle tiek nopļauta un novākta, tad tiek dota iespēja attīstīties skaisti ziedošajām puķēm, kas jūnijā un jūlijā būs pilnbriedā. Otra pļaušana būs rudens pusē, kad būs beigusies aktīvā ziedēšana. Pēc abām pļaušanas reizēm noteikti būs jānovāc zāle, lai nepieļautu barības vielu uzkrāšanos. Tādā veidā mēs imitēsim procesus, kas notiek dabiskā pļavā un nepieļausim, ka tā pārtop par vienmuļu augāju. Ērces jau  šobrīd var būt jebkurā parkā un zālienā,” norādīja Sniedze-Kretalova.

Pilsētu pļavu veidošana ir veids, kā palielināt dabas daudzveidību un palīdzēt ekosistēmai darboties līdzsvarā. Lai arī pilsētas pļavas neaizvietos lielos, dabiskos zālājus, tās tik un tā būs vieta, kuras piesaistīs apputeksnētājus un apvienos ļoti dažādas sugas. Ne velti pilsētas pļavu veidošana šobrīd ir ļoti iecienīta daudzās Eiropas vietās, tā padarot pilsētas mazāk mākslīgas un ne tik nošķirtas no dabā notiekošajiem procesiem, kas ekosistēmā  ir ļoti atkarīgi tieši no ziedošiem augiem.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt