Vietējie iedzīvotāji sāka stārķi barot, un viņš pie tā pierada. Kad iestājās sals, ļaudis stārķim nolika pieejamā vietā ūdeni. Šobrīd stārķa dzirdināšana un barošana kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu tuvējo māju iedzīvotājiem, kas pat sastādījuši stārķim regulāru ēdienreižu grafiku. Stārķis tiek barots ar reņģēm, asariem un īpašās reizēs pat vistu aknām.
Putnam dienā ir vismaz trīs ēdienreizes, un teju visa māja uzmana, lai tās tiek regulāri ievērotas.
Lai arī šī brīža laikapstākļi baltajam stārķim nav ierasta vide, putns ar tiem līdz šim lieliski sadzīvojis.
Bioloģijas zinātņu doktore, LU Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošā pētniece Māra Janaus atzina, ka situācija ir tiešām neparasta:
“Ziemas vidū Latvijā runāt par balto stārķi ir mazliet dīvaini, jo šajā laikā visiem normālajiem un veselajiem putniem, baltajiem stārķiem vajadzētu atrasties ziemošanas vietā Āfrikā.
Ja kāds te ir palicis pa ziemu, tad tas nav normāli un īsti pareizi, jo baltais stārķis pieder pie tiem putniem, ko mēs saucam par obligātajiem migrantiem, respektīvi, viņiem nekādi nav jāpaliek ziemot šeit.”
Tomēr pēdējo 20 gadu laikā balto stārķu uzvedība mainās – ne Latvijā, bet zemēs, kas atrodas tuvāk Āfrikai, piemēram, Spānijā. Tur tie paliek ziemot, jo atrod sev vajadzīgo barību atkritumos.
Jautāta, kādēļ stārķi mēdz pārziemot Latvijā, Janaus pieļāva, ka pie vainas varētu būt vēla izšķilšanās: “Iespējams, tādi putni nav paguvuši apgūt lidspēju līdz laikam, kad visi pārējie dodas projām. Pēc tam viņiem kaut kā šis promceļošanas instinkts ir traucēts un viņi paliek šeit”.