Mednieku skola "Taurs" vietnē "Facebook" ievietojusi video, norādot, ka filmēts Limbažu pusē; filmiņā redzams lāču midzenis ar trim pavisam maziem, nevarīgiem lācēniem.
Video fonā dzirdamas zāģu skaņas. Dabas aizstāvji ceļ trauksmi: viņuprāt, Dabas aizsardzības pārvaldei (DAP) bijis jānovērš tas, ka kāds tuvojas brūnā lāča – Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamas sugas pārstāvja – migai vai tās tuvumā veic meža darbus.
"Šai sugai ir jānosaka aizsargājamas dabas teritorijas, tātad vieta, kur lācis var dzīvot, ziemot, vairoties, izvadāt mazuļus. Šīm vietām ir jābūt aizsargājamām. Pirmām kārtām tām jābūt apzinātām," sacīja biedrības "Latvijas ainavas" pārstāve Astrīda Notte.
Iztraucēta lāčumāte pie mazuļiem varot vairs neatgriezties. Tāpēc dabas aizstāvju ieskatā atbildīgajām valsts iestādēm vajadzētu pārbaudīt, kas atgadījies ar lācēniem, un, iespējams, tos glābt, kā arī apsargāt migas apkaimi.
Par lācēnu izdzīvošanu bija skeptisks arī mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, biologs Jānis Ozoliņš: "Tas, kas notiek tālāk ar lācēniem pēc iztraucēšanas, ir ļoti atkarīgs no iztraucēšanas procesa. Detaļas, kas noticis šajā reizē, man pilnībā zināmas nav. Bet, visticamāk, lācene nav atgriezusies tajā migā, un lācēni gāja bojā jau pirmajā naktī, jo tā bija sala nakts."
Intervijā Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" viņš gan uzsvēra, ka tas ir jāuztver kā dabisks process, jo visas migas aizsargāt nav iespējams. Viņaprāt, iztraucēšana nebija mērķtiecīga, jo cilvēki paši bija pārsteigti.
Rēķinoties ar to, ka sastapšanās ar lāčiem Latvijā varētu kļūt biežāka, Ozoliņš norādīja, ka, iespējams, Latvijā būtu jādomā par kādu lāču aizsardzībai domātu teritoriju.
"Būtībā mūs nākotnē sagaida tas pats, kas Igauniju – vispareizākā stratēģija ir īpaši nepievērst uzmanību. Lāči pielāgosies situācijai," sacīja Ozoliņš.
Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) uzskata, ka lāču dēļ aizliegt iet mežos teju visā Igaunijas pierobežā neesot iespējams. Par konkrēto vietu esot pārliecība, ka tai cilvēki vairs netuvosies un ne tikai lācēnu, bet arī savas drošības dēļ.
"Darbinieki pameta visu šo meža nogabalu, tur visi darbi tika pārtraukti, viss kvartāls tika noslēgts, nekāda mežsaimnieciskā kopšanas darbība tur vairs nenotiek. Traucējums ir izbeidzies. Un, ja mēs gribam, lai lācene atgriežas, tad tur nevienam nav jāiet un jādarbojas," sacīja DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
Latvijā ir 60 līdz 80 lāču, to skaits ievērojami audzis pēdējos 10 gados. Agrāk uzskatīja, ka tie pie mums tikai ieklīst no Igaunijas, bet šis gadījums apliecina, ka nu tie šeit arī dzimst. Tāpēc Latvijas sabiedrībai jābūt gatavai ar lielo plēsēju sadzīvot – iepazīstot, izprotot paradumus un uzvedību.
"Šādi gadījumi var būt arvien vairāk, un it īpaši tas attiecas uz tiem cilvēkiem, kas ikdienā mežā strādā: Valsts meža dienests, dažādi inspektori, "Latvijas Valsts meži", privātās firmas, kas nodarbojas ar jaunaudžu izkopšanu. Protams, arī visi tie, kas brauc uz piknikiem uz mežu, staigā ar suņiem utt.," sacīja medniece Linda Dombrovska.
Visi intervētie ir vienisprātis, ka sabiedrība par lāčiem jāizglīto. Taču pat Igaunijā, kur brūno lāču ir daudz vairāk – aptuveni 1000 – un skaita regulēšanas nolūkā kopš 90. gadiem tos atļauts arī medīt, joprojām gadās, ka iztraucētu lāču mazuļi nonāk cilvēku aprūpē.
"Pirms 20 gadiem mēs mēģinājām šādus lācēnus-bāreņus atkal pieradināt pie dzīves mežā, bet vēlāk atzinām, ka tas ir diezgan bezjēdzīgi. Lielākā daļa jauno lāču pēc atgriešanās dabā nekļuva par īstiem savvaļas dzīvniekiem. Tie atgriezās pie cilvēkiem, un novērojām, ka daudzi tos baroja un tie radīja daudz problēmu," zināja stāstīt Igaunijas Vides aģentūras vadošais speciālists Pēps Mennils.
Tāpēc Igaunijā lāču dzīvē cenšas neiejaukties, cik vien tas iespējams, bet lāčus ar problemātisku uzvedību – līdzīgus pērn un aizpērn Ziemeļvidzemē novērotajiem – bez kavēšanās likvidē.
