Zināmais nezināmajā

Nāve arvien ir pētnieku uzmanības lokā: lielais nezināmais mudina pievērsties

Zināmais nezināmajā

Kurš sprintā ar laiku ir veiksmīgāks – jaunu IT tehnoloģiju radītāji vai kibernoziedznieki

Aizsargājamās dabas teritorijas: traucēklis vai ieguvums īpašumā

Lidvāveri un dārza susuri varētu izņemt no īpaši aizsargājamo sugu saraksta

Latvijā 26 zīdītāju sugas ir ierindotas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Ja, iespējams, tuvākā laikā šis saraksts tiks pārskatīts, tad tajā būs par pāris sugām mazāk. Ne tāpēc, ka kāds no šiem dzīvniekiem ir savairojies pietiekamā skaitā, lai to varētu vairs neuzskatīt par īpaši aizsargājamu, bet tāpēc, ka šie dzīvnieki pēdējās desmitgadēs mūsu teritorijā vairs nav manīti. Tā ir lidvāvere un dārza susuris.

Pastāv trīs kritēriji, kas nosaka, kāpēc tā vai cita suga nonāk šajā sarakstā: pirmkārt, ja šī suga ir reta; otrkārt, ja šo sugu kaut kas apdraud; un, treškārt, ja šī ir apdraudēta visā Eiropā, skaidro zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Valdis Pilāts.

Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā ir iekļauti arī pelēkie un pogainie roņi, kas mīt brīvā dabā ūdeņos. Vaicāts, kā šādos apstākļos mītošus dzīvniekus iespējams saskaitīt, Pilāts atzīst: tas ir praktiski neiespējami.

“Ja mežā nevar saskaitīt, tad jūrā kaut ko saskaitīt ir vēl mazāk iespējams. Par tendencēm attiecībā uz roņiem var spriest pēc kaimiņvalstu pētnieku aktivitātēm.

Roņu monitorings balstās uz to, ka tiek skaitīti tie, kas labā laikā iznāk saliņā, nosacīti  sauļoties. Cik pavisam jūrā ir roņu, nezina neviens, atzīst Pilāts.

Pirms simt gadiem Baltijas jūrā mita apmēram 150 000 pelēko roņu, šobrīd to skaits ir aptuveni 30 000. Roņu populācija būtiski nepalielinās. Problēma ir tā, ka īpaši pelēkie roņi ir pielāgojušies dzīvei tuvu cilvēkam. Tie meklē zivis zvejnieki izliktajos tīklos un murdos, nereti tajos iepinas, netiek ārā un aiziet bojā. Tādējādi ik gadu bojā iet ap 2000 pelēko roņu. Pogaino roņu skaits ir vēl mazāks – Baltijas jūras ziemeļos un centrālajā daļā mīt ap 6000 – 8000 pogaino roņu.

Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā ir arī visas trīs dabā mītošās susuru sugas – lazdu jeb mazais susuris, meža un lielais susuris. Nezinātniski runājot, tas ir peles un vāveres krustojums - grauzēju kārtai piederošs zvēriņš ar kuplu asti. Kamēr Eiropas dienvidos susuri tiek pieskaitīti cilvēkam traucējošiem grauzējiem, tikmēr Lietuvā lielais susuris ir Dabas fonda simbols. Savukārt Latvija ir tālākais ziemeļu izplatības punkts šim zvēriņam.

Kā norāda Pilāts – lai šos mazos zvēriņus apsekotu, tiek likti būrīši susuriem piemērotās dzīvotnēs. Vairākas reizes gadā tos kontrolē, skatoties, vai kāds tajos ir iemitinājies.

Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā ir arī dārza susuris, bet šī suga jau pēdējos 30 gadus nav manīta nedz Latvijā, nedz citviet Eiropā.

Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā ir arī brūnais lācis, ūdrs un arī visas 16 Latvijas dabā sastopamās sikspārņu sugas. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks, docents Viesturs Vintulis skaidro, ka sikspārņu nonākšana aizsargājamo dzīvnieku kategorijā ir lēmums, kas daļēji ir politisks un daļēji izriet no to bioloģijas.

“Sikspārņi dzīvo kolonijās, un tie ir salīdzinoši viegli iznīcināmi lielā skaitā. Tie arī lēni atjaunojas – sikspārņiem ir viens līdz divi mazuļi gadā atšķirībā no daudziem citiem zīdītājiem. Eiropā arī visas sikspārņu sugas ir aizsargājamas – ja Eiropas direktīva nosaka, ka visas sikspārņu sugas ir aizsargājamas, tad mēs no tā izvairīties nevaram,” stāsta Vintulis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti