Entomologs pieļāva, ka lielākie lidošanas meistari, iespējams, ir putni, jo spēj mērot lielus attālumus. Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters papildināja, ka “tie noteikti ir labāki lidotāji, jo tie mazāk krīt uz nerviem cilvēkiem”, paskaidrojot, ka to spārnu kustināšanas skaņa nerada nepatīkamas frekvences skaņu jeb sīkšanu.
Turpretī kukaiņi starp bezmugurkaulniekiem ir vienīgie, kuri spēj lidot, atklāja Spuņģis. “Svarīgi ir, kāds attālums sugai jāpārlido, jo, piemēram, medus bite lido kādus trīs kilometrus, kamene bez nektāra arī apmēram tikpat, un tāpēc vajadzīgs tas ātrums,” pamatoja Spuņģis.
Labiem lidotājiem ir attīstīta krūšu daļa, arī svarīgs tās izmērs, jo krūšu muskuļi kustina spārnus, sacīja entomologs.
Svaram jābūt pēc iespējas mazākam, lai būtu balanss starp masu, krūšu muskulatūru un spārnu izmēru.
Valdis Zuters proporciju starp ķermeni un spārnu izmēru salīdzināja ar mākoņiem, sakot, ka “tajos ir daudzi simti tonnu ūdens, bet mākoņi nekrīt, tie peld”.
Putniem ir efektīva elpošanas sistēma, sacīja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla, bet tā nav atkarīga no plaušu tilpuma. To ietekmē gāzu apmaiņas un tās transporta sistēmas efektivitāte, kas skābekli nogādā uz attiecīgajiem muskuļiem. Piemēram, putniem, gāzu apmaiņa notiek gan ieelpā, gan izelpā.
“Kukaiņiem ir ļoti efektīva gāzu apmaiņas sistēma, jo tiem pa kanāliņiem, trahejām skābeklis aiziet līdz katrai šūnai. Tas nozīmē, ka tiem ir ļoti advancēta gāzu apmaiņa, tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai tie varētu lidot.
Otra lieta ir, ka kukaiņi pirms lidošanas parasti iesildās un lidošanas laikā to temperatūra strauji pieaug līdz pat 30 grādiem, un tas nozīmē, ka, jo augstāka temperatūra, jo efektīvāka gāzu apmaiņa,” zināja stāstīt entomologs.
Putniem lidojuma laikā nav tik krasas ķermeņa temperatūras izmaiņas. Tie lidojuma laikā manevrē ar spārnu un astes spalvām, pastāstīja profesore, taču kukaiņiem ir pavisam citādāk – viņi maina viena vai otra spārna frekvenci, atklāja Spuņģis.
