Ārpus Rīgas

Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde par situāciju Pļaviņās

Ārpus Rīgas

Laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece par pašvaldību vēlēšanām

Lauku saimniecības mudina piedomāt par ainavas izkopšanu

Lauku saimniecības mudina piedomāt par ainavas izkopšanu

Vidzemes Augstskolas mācībspēki Latvijas Dabas fonda projektā „Ainava runā” izzina, kāda nākotnē būs Latvijas tradicionālā ainava. Projektā ir arī praktiskā sadaļa – izglītojošas talkas, lai ikkatrs, kurš arī vēlas savu īpašumu sakopt, uzzinātu, kā pareizāk to darīt. Pirmā no šīm talkām, kas bija veltīta parkveida ainavas izkopšanai, norisinājās Turaidas muzejrezervātā.

Pirmās ainavu sakopšanas talkas norisei Turaidas muzejrezervāts nav izraudzīts nejauši, jo tur vēl ir skatāma Latvijā arī izzūdošā parkveida ainava, kas prasa kopšanu un atjaunošanu. Kā stāsta sugu un biotopu eksperts Viesturs Lārmanis, kādreiz šādu ainavu uzturēt palīdzēja gan pati daba, gan cilvēku dzīves veids:

"Tas bija ļoti raksturīgs viduslaikiem un vēl senākiem laikiem, bet nāca līdz pat mūsdienām, un patiesībā tā pēdējos 50 gados ir izzudusi, ieaugusi blīvā mežā. Kādreiz daudz kur mežos ganījās lopiņi, cilvēki strādāja, zem kokiem apakšā sienu pļāva, un tā šad veida ainavas saglabājās. Tām vēsture ir ļoti gara, vairākus gadu tūkstošus, aiziet līdz pirmatnējiem laikiem, kur tad tiek diskutēts, kāda tad ir īsti izskatījusies Eiropas ainava. Viena no hipotēzēm saka, ka tā bija nevis blīvs mežs, kā bieži vien tiek teikts, bet varbūt parkveidīga."

Ainavu izkopšana  jau nav tikai tādēļ svarīga, lai būtu mūsu acīm tīkams skats, bet tā ir arī iespēja saglabāt dabas daudzveidību.

"Tā izzūd drausmīgā ātrumā, daudzi tūkstoši sugu katru gadu!

Un tā dabas daudzveidība pastāv konkrētās vidēs, viena no šīm vidēm ir parkveida vide. Latvijā vēl aizvien ir daudzas vietas, kuras ir līdzīgas šai, kur ir veci ozoli, vecas liepas, gobas, kas kādreiz ir augušas klajumā un mūsdienās ir aizaugušas ar krūmiem vai jaunu koku mežu. Ja vien tie vecie koki vēl ir dzīvi - un daļa no tiem ir dzīva -, tad mums ir iespējams to jauno audzi, kas pēdējās desmitgadēs ienākusi, paņemt ārā un tad to veco ainavu atgūstam. Protams, mums arī jādomā 100-200 gadus uz priekšu, jādomā, lai ir arī kāds jauns ozoliņš, kurš nākotnē būs liels," skaidro Viesturs Lārmanis.

Arvien intensīvākai kļūstot cilvēka saimnieciskajai darbībai, mainās arī Latvijas lauki, meži. Latvijas Dabas fonda direktors Ģirts Strazdiņš stāsta, ka,

protams, lielās lauksaimniecības platības jau nepārveidot, bet ir vietas, kur katrs saimnieks var kaut ko darīt, lai vide kļūtu pievilcīgāka cilvēkam un dabas daudzveidībai.

"Tāda vienlaidus liela ainava, rapša lauki, ir skaista, kad zied dzelteni. Bet no dabas daudzveidības viedokļa tas ir ļoti nabadzīgi. Arī lielā laukā tomēr ir iespēja atstāt to ozolu lauka vidū, akmeņu krāvumu, tie būs mazi elementi, kas varbūt nedos milzīgu ieguldījumu dabas aizsardzībā, bet tomēr tas būs savs pienesums, ko katrs cilvēks var izdarīt," norāda Strazdiņš.

Savukārt ainavu arhitekte Anita Neilande pozitīvi vērtē to, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta, kādas pēc meža izstrādes paliek cirsmas: "Tagad daudz vairāk piedomā par to, lai tās cirsmas nebūtu tādas brutālas un ciršanas tiek saskaņotas. Protams, paiet laiks, un daudzas lietas iemācās darīt."

Šī projekta mērķis ir arī rosināt lauku saimniekus palūkoties, kas tad ir darāms savā īpašumā pašu spēkiem. Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja Baiba Strazdiņa stāsta, ka interese par ainavu saglabāšanu ir diezgan liela, tāpēc arī gan izglītojošās talkās, gan arī uzskates materiālos būs iespēja uzzināt, kā labāk šo darbu veikt.

"Viens ir redzēt dabā, kā tas notiek un  kā katrs var atkārtot to mājās, un otrs - tuvākos mēnešos mēs arī sagatavosim dažādas vadlīnijas, tādas faktu lapas, kur būs arī gana daudz informācijas, ko tieši darīt, kā darīt, tīri praktiskās lietas. Daudziem īpašumos ir gan lieli koki, ozoli, kurus vajadzētu atbrīvot. Ceram, ka mūsu piemērs mudinās padomāt kādu saimnieku, kas ir viņa laukā un pagalmā.

Un liela daļa arī lepojas, ka viņiem ir tas ozols, senču stādīts.

Viens ir dabas vērtība, un otrs - arī tā kultūrvēsture, dzimtas mantojums, ko ietver šie lielie koki un dažādi dabas elementi," saka Strazdiņa.

"Zīmīgi, ka pirmās Latvijas laikā valsts, valdība ir speciāli aicinājusi saimniekus pievērst uzmanību, lai daba būtu daiļa ap māju, lai būtu kopts skaistums apkārt. Varbūt, ka būtu vietā kaut ko līdzīgu aicināt arī šobrīd," saka Ģirts Strazdiņš.

Šopavasar vēl būs arī izglītojošās talkas dižkoku  un aleju kopšanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti