Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. 11.septembris - aculiecinieku pieredzē

Aculiecinieks. Alu cilvēks

Latvijā šovasar atklātas līdz šim nezināmas alu sistēmas

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs Dainis Ozols, kartējot Eiropas Savienības nozīmes  biotopus, uzskaitot Latvijas alas un atsegumus, šovasar atklājis līdz šim nezināmas alu sistēmas.

Vispirms upē jālaiž laiva

Ar Daini Ozolu sarunājam tikties Mazsalacā, tur, kur lielais krustojums, tad mēs noteikti redzēšot. Vispirms mūsu uzmanību piesaista laiva. Tā ir piesieta uz viņa auto, un mūs ar operatoru Olafu Perševicu sāk mākt nelielas aizdomas, ka laiva varētu būt saistīta ar gaidāmo filmēšanu. Neliela atkāpe – ir mazi cilvēki, vidēji, lieli, ļoti lieli un tad ir Olafs Perševics. Bet mūsu šīs dienas gidu, ģeologu, Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertu Daini Ozolu nemulsina nekas. Mums vienkārši vajagot sekot. Līdz estrādei.

Viņš priecīgi sien nost laivu un saka: “Nu, te netālu ir tā ala, kura tika atrasta kartēšanas gaitā. Tā tika atrasta nevis tāpēc, ka līdz šim nebija atrasta, bet tāpēc, ka ir nesen izveidojusies. Un tagad varam nobraukt ar laivu un apskatīties.”

Plakt! Laiva noslīd no auto, Olafs ķer kameru, un es ķeru elpu, jo ir viena no karstākajām jūlija dienām, un tagad mēs dodamies uz jaunāko atklāto alu Latvijā. Skrienot pakaļ dabas pētniekam ar laivu saitītē.

“Lejā jau viegli iet, augšā dabūt būs grūtāk,” Dainis velk laivu lejup pa stāvām koka trepēm Salacas virzienā. Ķeru galu, lai palīdzētu. Ir zināmas aizdomas, ka vairāk traucēju.

 “Izlien no kadra,” piedāvā Olafs. Aha, skaidrs.

Alā pirms tam kāds jau bija viesojies

Tālumā redzamas Bezdelīgu klintis. Dainis Ozols iesaka kurpes atstāt tepat. Vispirms viņš aizairēs turp ar operatoru, pēc tam atgriezīsies pēc manis. Brīdī, kad Olafs iekāpj laivā, tā bīstami zvārojas. Šausmas, viņam taču tik mazi bērniņi! Ļoti negribētos viņus atstāt bāreņos. Bet Dainis stūrē laivu droši un ātri. Šodien esam bars. “Visi kartētāji, visi dabas skaitītāji iet vienatnē, jā!”

Ģeologs pēc tam teica: “Vai tas būtu mežs vai purvs, vai upe, vai jūras krasts. Tā tas notiek.”  Sievai gan pateicis, kurp devies. “Reāli jau bīstamības nav. Tas ir apmēram tāpat kā sēņotājs vai ogotājs”. Viņa balss ir droša un mierinoša. Tieši pēc piecām minūtēm viņš līdīs alā, kuras ieejas augstums ir apmēram 30 centimetru. Fenomenāli!

“Kaut kādas ķepiņas te ir staigājušas” Ozols konstatē, kad abi izlecam no laivas. “Nezinu, neesmu zoologs. Bebrs vai ūdrs? Tā, ka varbūt tur alā kāds mūs gaida?”

Kolosālas izredzes. Ielīst alā, lai satiktos aci pret aci ar kādu, kam ir asāki zobi nekā mums?

Bezdelīgu klintīs ir divas alas. Viena atklāta jau sen. Otra pamanīta tikai šogad. Ozols rāda A4 lapu ar plānu: “Šeit tek Salacas upe, un šī daļa jau sen bija zināma kā plaisas ala. Un burtiski pēdējo divu gadu laikā ir pavērusies no jauna cita ala! Nosaucām to par Cauro alu.“

Jaunatrastās alas eju garums esot pāri par 20 metriem. Ieeja pieejama tikai drosminiekiem. Nu? Līdīsiet? Dainis iedrošinoši saka.

Tā, sveika Gauja! Nu, labi, šajā gadījumā Salaca! Abi ar Olafu saskatāmies. Olafs ir liels. Man ir bail. Izcils tandēms, lai veidotu raidījumu par alām.

Lai ielīstu alā, pietiek ar 30 centimetriem

 “Ar 30 centimetriem pietiek, ja ir 20, tad cilvēks tā īsti nevar ielīst. Kartētas tiek tikai tās alas, kurās var ielīst,” Dainis Ozols skaidroja. “Jo ir jau arī zvēru alas. Tās mēs nekartējam”. Saskatāmies vēlreiz. Lēmums tiek pieņemts ātri. Izsniedzam ģeologam gopro kameru un veicam īso kursu tās lietošanā. Ir jau vēl Latvijā arī drosmīgi cilvēki! Kā Dainis!

 

Te sākumā ir tā – metri pieci jālien uz vēdera un tad jau var piecelties. Ne gluži pilnīgi stāvus, bet sēdus noteikti. Tā ir jaunākā ala, kas atrasta skaitīšanas laikā un tiešām neeksistēja kā tāda pieejama vieta pirms tam. Mēs neapšaubām. Mēs ticam. Bet vienalga nelīdīsim. Dainis jau ir uz vēdera. Viens, divi un viņš pazūd alā. “Pilnīgi viens”, man galvā skan "Instrumentu" dziesma.

“Te jau ir plaša, augsta telpa, tāda kā istaba,” atskan ģeologa balss kamerā. Mikrofons pagaidām dzirdams labi. “Ar vairākām ejām uz sāniem. Ar tādiem kā kuluāriem, un te ir zari, ko ir zvēri pievilkuš....ššš....”. Signāls pazūd. Nedzirdam vairs Daini Ozolu. Bet zinām, kur viņu meklēt. Alā. Ne pārāk lielā, bet tieši tāpēc ļoti cienījamā alā. Tādu cerību, ka Latvijā varētu atrast vēl vienas Riežupes alas, Gūtmaņa alu vai kādu citu milzu plaisu, nav gandrīz nemaz. To Dainis apliecina, kad izlien no šaurās spraugas: “Protams, pazemē tukšumi ir, bet cerības ir nelielas. Ir atrastas kādas 10, 12 alas, kuru garums ir trīs, četri, pieci metri. Tajās knapi var ielīst. Izņēmumi ir reti. Kā šī – Caurā ala Bezdelīgu klintīs.”

Īr īstās un neīstās alas

Dainis skaidroja, ka alas dalās īstajās un neīstajās: “Īstā ir tāda, kur ieeja ir šaurāka un tad seko platāka vieta. Neīstā – kur ieeja ir platāka un tālāk seko šaurums. Lai alu skaitītu kā biotopu, tai jābūt vismaz trīs metrus garai”. Un kur tad tā alu mīlestība radusies? “Nu, alas ir tādas, no ģeoloģijas viedokļa, neizpētītas... “ Pašam ļoti patīkot Ģendertu alas. “Ģendertu ala ir ļoti interesanta, to mēs atradām, apzinot Salacas krastus. Tagad tur ir arī ģeo slēpnis.”

Nu? Gribat tiešām kādu kārtīgu alu? Kur var ar visu lielo kameru ielīst?

 

 

Skaidrs, ka gribam! Ģeologs apžēlojas par mums.

Braucam uz Dauģēnu klintīm. Lai sasniegtu alas ieeju, ejam cauri mežam. Pa stāvtaku jātiek lejā, līdz upei. Oj, oj, oj. Atkal lielais Olafs ar savu kameru. Tikmēr Dainis jau mūs apsteidzis: “Es paskatīšos, vai varam šeit tikt? Tā, te ir strautiņš, te nelīdīsim. Bet te mierīgi! Nu, aiziet!” Laipni lūgti garākajā alu sistēmā Latvijā. Savulaik, lai slēptu alu atrašanās vietu un identitāti, tās nodēvētas par X alām. Ir Lielā X ala un Mazā X ala. Abas savulaik izskalotas irdenos smilšakmeņos virs māla un aleirīta starpslāņa. Ģeoloģisks dabas piemineklis. Sikspārņu apmetne. Šo alu sistēmu 1988. gada vasarā atklāja dabas pētnieks Guntis Eniņš.  Tā vēsta stends Nr. 20, kas izvietots atpūtas vietā virs alām. Te ir koka galds un soli. Informācijas dēļi. Un iespēja atgūties pēc izlīšanas no alas vai saņemt drosmi pirms līšanas tajā. Mēs ielienam lielajā. Ir patīkami vēsi. Avots, kas drīzāk atgādina mazu upīti, plūst uz Salacu.

“350 metri”, ģeologs skaidroja. “Bet plaša ir tikai pati ieejas daļa. Tālāk zemas, šauras ejas, kur var pārvietoties tikai rāpus vai uz vēdera,” viņš saka un spīdina lukturīti, kamēr mēs, idiotiski smaidīdami, taisām apmēram astoņus selfijus pēc kārtas. Fonā tik tumšs, ka principā šādu pat bildi mēs varētu iegūt jebkurā sevi cienošā sienas skapī vai slotu kambarī. Dainis parādās no vienas ejas un informēja: “Tālāk paliek aizvien šaurāks un šaurāks”.

Savulaik alas ieeja bija vēl iespaidīgāka, bet nu tā sagruvusi. Bet vienalga – iespaids ir grandiozs.

Kartēšana nav viegls darbs

Paralēli alas vai atseguma vizuālajai novērtēšanai eksperts aizpilda anketu. Tajā apraksta visu – sākot no iežiem, beidzot ar augu sugām, kas te sastopamas. Dainis Ozols aprakstījis jau 30 alas. Komandā, kas darbojas Gaujas Nacionālajā parkā, ir vairāk nekā 100 biedru. Atsegumi esot pāri par 1000. Alu skaitīšanai esot labi jebkuri laika apstākļi, bet, kad nobirst lapas, atsegumi un alas esot daudz labāk pamanāmi.

“Vienīgais gadalaiks, kad ir grūtāk, ir ziema, kad ir sniegs un sals. Ja ir silta ziema, tad arī ziemā varam skaitīt alas. Tad tās ir pat labāk redzamas,” Dainis Ozols ir nesatricināms.

“Šajā gadā viss darbs jāpabeidz. Jo patiesībā pļavas un meži jau ir pabeigti. Astītes tikai palikušas. Alu un atsegumu kartēšana vēl aktīvi turpinās. Ir pieslēgušies palīgi. Jāturpina vēl samērā intensīvs darbiņš,“ Dainis Ozols pasmaida. Laimīgais alu cilvēks! Redzējis to, ko retais no mums.

Ārā lienot, Olafs sarga kameru un nobrāž muguru. Līdz asinīm. LTV lācītis Pūks saņem pirmo palīdzību turpat, Salacas upē, vienkārši nomazgājot brūces. Garām laivo priecīgi cilvēki. Mēs arī esam priecīgi. Par to, ka tikām alā. Par to, ka satikām Daini Ozolu un vismaz nedaudz varējām palūkoties, kā notiek alu skaitīšana. Alas nesaka neko. Alas vienkārši tur ir. Apbrīnojamas, skaistas un vilinošas.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt