Zaķus var aplūkot, piemēram, Dabas muzejā. Tiesa, viņi tur būs tādi nekustīgi, bet izpratni pat to, kādi zaķi Latvijā mitinās, noteikti radīsies.
Savukārt dzīvus tos reizēm, kad nav paslēpušies, var ieraudzīt Līgatnes dabas takās (LDT). "Latvijā dzīvo divu sugu zaķi – ir pelēkais un baltais. Ziemā balts paliek tikai baltais zaķis. Pelēkiem zaķiem kažociņš mazliet nomaina krāsu, bet balts viņš ne tuvu nekļūst," stāsta LDT vadītāja Inta Lange, norādot uz mītu, kas bērniem vēsta, ka visi uz ziemu krāsojas balti.
Zaķu populāciju ietekmē gan cilvēku darbība, gan klimata apstākļi. Piemēram, siltās ziemas nenāk par labu baltajiem garaušiem, kuri gaišā kažoka dēļ bezsniegotajos mežos var kļūt par vieglu mērķi citiem. Zaķi ir vienpatņi. "Parasti saka, atšķirība starp trusi un zaķi ir ļoti pamanāma ne tik daudz izskatā, jo garās ausis ir visiem, bet dzīvesveidā. Ja truši dzīvo pamatīgās ģimenēs un rok alas, tad zaķi dzīvo pa vienam un alas nerok nemaz. Mātītes, kad ir mazuļi, var apvienoties pa divām trim. Mātes ar mazuļiem nedzīvo kopā – tie sēž atsevišķi kaut kur un māte divreiz dienā atnāk un viņus pabaro," norāda Inta Lange.
Latvijas dabā aizvien retāk novēro balto zaķi. "Pārsvarā mednieki ņem lielos meža masīvus, un tur dzīvo baltais zaķis. Bet ko var teikt atklāti – balto zaķi neesmu redzējis trīs gadus," stāsta mednieks Jānis Blaus.
Savukārt ar pelēkajiem zaķiem problēmu nav. To vismaz bioloģisko lauku malās netrūkst. "Es šogad reti esmu bijis medībās, vienu reizi šajā pašā laukā esmu redzējis zaķus, divus," piebilst mednieks Jānis Blaus juniors.
Ja mednieki saka, ka Latvijā zaķu ir gana daudz, tad LTV raidījumam "Vides fakti" neatliek nekas cits, kā doties tos meklēt. Pastaigājoties pa Salaspilī esošā Nacionālā botāniskā dārza apkārtni kopā ar zoologu Jāni Ozoliņu, tika pētītas dzīvnieku pēdas: "Stirnu pēdas, nepārprotamas, maziņas tādas. Jā, stirna nav liela, kājas arī lielu nospiedumu neatstāj."
Dodoties tālāk, ātri vien tiek pamanītas arī lapsas pēdas, kas nozīmē, ka tuvumā vajadzētu būt arī zaķu pēdām. Tiesa, lapsas nebūt nav lielākie zaķu ienaidnieki, jo tos noķert ir ļoti grūti.
Mazos zaķēnus bieži vien apēd baltie stārķi. Trīs gadu vecumu sasniedz labi ja viens no desmit zaķiem.
"Zaķim ir ļoti raksturīgi – pakaļkājas skrējienā tiek izmestas uz priekšu. Nospiedumi ir garāki un platāki, bet priekškājas atstāj mazākus nospiedumus. Pēdas veido tādu musturu, kas ir diezgan atpazīstams," norāda zoologs Ozoliņš. "Jā, viņš ir skrējis tajā virzienā. Baltajam zaķim pakaļkāju nospiedumi ir daudz apaļāki nekā pelēkajam."
Noprotams, ka uzietos pēdu nospiedumus atstājis pelēkais zaķis. Pēc pēdām Jānis nosaka, ka zaķis vēl ir neliels, tātad jauniņš - varētu būtu dzimis pagājušajā gadā. "Te viņš ir mēģinājis parakties, kādu lapiņu pameklējis zem sniega. Te ir kaut kas dzeltens. Laikam čuras. Jā, te varētu paskatīties, vai nav arī spiras. Ir! Re, kur mums ir zaķu spiras! Stirnu spiras ir daudz garenākas, tādas pilienveida, bet zaķim – ideāli apaļas," turpina Jānis Ozoliņš, piebilstot, ka tās mēdzot apēst paši zaķi. "Tas viņiem ir ļoti svarīgi gremošanas miklofloras uzturēšanai."
Jānis Ozoliņš nenoliedz, ka Ulmaņlaikos zaķu Latvijā bija krietni vairāk – lauksaimniecības zemes nebija aizaugušas ar krūmiem, uz laukiem negāza virsū ķīmiju un ražu nenovāca ar kombainiem. Tā bija ideāla vide pelēkajiem zaķiem. Savukārt baltie garauši izbaudījuši lielos mežu masīvus, kas tolaik nebija tā izretināti ar kailcirtēm kā mūsdienās.
"Neesmu botāniķis, bet tā varētu būt kaut kāda dzeloņplūme. Te var redzēt, ko izvēlas ēst zaķis – tie ir galotnes pumpuri ar visu koksnes daļu. Kociņam šādā ēšana neko sliktu nenodara, viņi ļoti ātri nākamajā veģetācijas periodā atjaunojas. Sliktāk ir, ja viņš būtu grauzis pie stumbra mizu," rāda Ozoliņš.
Viņš stāsta, ka zaķi Latvijas teritorijā joprojām nav nekāds retums. Tiesa, tie ir retāk sastopami nekā stirnas un lapsas. Pašu garausi tā arī neizdodas sastapt, toties, sekojot tā pēdām, "Vides fakti" nonāk līdz stirnas guļvietai. Tiek pamanītas arī Amerikas ūdeles pēdas.
Zaķi Latvijā ir, tie vienkārši cilvēka darbības rezultātā un klimata pārmaiņu ietekmē maina savu uzturēšanās vietu. Starp citu, ja gribas kādu garausi ieraudzīt Rīgā, tad atbilstoši salas nosaukumam vismaz viens eksemplārs dzīvo arī Zaķusalā.
