Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvji nolēma ļaut Čāpiņam doties uz Nīderlandi, jo Rīgā nebija iespējams izveidot bebru ekspozīciju.
Rīgas un Nīderlandes zooloģiskie dārzi vienojās, ka Čāpiņam jādodas teju divus tūkstošus kilometru garajā ceļā, kura galapunktā viņu sagaidīja ne tikai labiekārtots, tieši bebru vajadzībām piemērots, dabisks baseins ar salu, bet piecus gadus veca bebru meitene Betija.
Lai bebrs savā pirmajā ceļojumā ārpus valsts robežām dotos drošībā, tika sarūpēts specializēts auto. Pat tā vadītājiem nepieciešams sertifikāts, lai tādus dzīvniekus kā Čāpiņš drīkstētu pārvadāt. Tika izvēlēta kaste, kas garajā ceļā dzīvniekam būtu ērta un atgādinātu alu. Tur tika ielikts cienasts, kā arī ūdens, lai ceļojums noritētu bez starpgadījumiem.
Pasaules zooloģiskajos dārzos dzīvo vien 62 bebri. Ilgus gadus arī Rīgas Zooloģiskajā dārzā mita viens no viņiem – Čāpiņš. Tiesa, Čāpiņš Rīgā zoodārza ekspozīcijā nebija apskatāms, tāpēc viņu vislabāk pazina Zooskolas bērni, kuriem ar bebra palīdzību tika mācīti ar vidi saistīti jautājumi, un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza izglītības darba metodiķa Ingmāra Līdakas ģimene, kas Čāpiņa dzīves vissmagākajā periodā kļuva par bebru mazuļa audžuvecākiem.
Pirms astoņiem gadiem Čāpiņš nonāca zoodārzā, jo medību laikā tika nogalināti bebrēna vecāki.
Plaukstas lieluma bebru mazuli Līdaku pāris baroja ar suņu piena aizstājēju, jo tā sastāvs ir ļoti līdzīgs bebru mammas pienam, kas mazuļa attīstībai bija ļoti nepieciešams. Taču ar ēdināšanu vien rūpes par Čāpiņu nebeidzās – bebrēnam pēc maltītes bija nepieciešama punča masāža un vēdera darbības regulēšanai arī vannošanās.
“Mums tolaik nebija jādomā par modinātāju, jo kad naktī atskanēja skaņas “čāp čāp, čāp čāp”, tad zinājām, ka laiks celties un barot mazuli. Tā arī Čāpiņš ieguva savu vārdu, jo tik raksturīgu nagu skrapstēšanu uz grīdas var atcerēties visu atlikušo laiku,” stāstīja Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Laura Līdaka.
Čāpiņš bija vienīgais, kurš izdzīvoja savā kuplajā bebru saimē. Arī medniekiem, kuri pacēla ieroci pret bebreni un bebru papu, kurus alā gaidīja vismaz trīs jaundzimušie, neko pārmest nevarēja. Viņi šāva legāli – tolaik noteikumos paredzētajā, pēdējā bebru medību dienā. Pateicoties Čāpiņa spītam un dzīvotgribai, atklājās, ka šie noteikumi ir nepareizi. Toreiz tie tika rediģēti un bebru šaušanas legālie termiņi tika saīsināti par divām nedēļām – līdz 15. aprīlim, izglābjot daudzus bebru mazuļus no bada nāves.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
