Turklāt, ja vieta piesārņota pirms neatkarības atjaunošanas, nemaz nav skaidri noteikts, kas par tās tīrīšanu atbildīgs.
Piemēram, agrākajā Rumbulas lidlaukā tagad mētājas atkritumi, gruveši un riepas, taču iemesls, kādēļ Valsts vides dienests šo teritoriju piemin kā vienu no tām, kuru attīrīt vajadzētu vissteidzamāk, ir cits.
Padomju laikos to izmantoja kā militāro aviācijas bāzi un civilo lidostu. Pēc slēgšanas noskaidrojies, ka vidē nonācis apmēram 1000 tonnu degvielas.
Rīgas domes Vides pārvaldē stāstīja, ka padarīta ievērojama sanācijas darbu daļa, bet vēl joprojām naftas produkti, kas šķīst ūdenī, var izplatīties un nonākt arī Daugavā. Tomēr kopš 2010.gada ne uzraudzība, ne attīrīšanas darbi vairs nenotiek.
“Par to noteikti jāuztraucas un jāturpina arī attīrīšanas darbi, bet vismaz šobrīd pašvaldība nav plānojusi turpināt sanēšanu, jo faktiski visi piesārņotie areāli atrodas uz privātīpašniekiem piederošiem zemes gabaliem,” pastāstīja Rīgas domes Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe.
“Šajās teritorijās audzēt dārzeņus vai kaut kādas kultūras pārtikai noteikti nebūtu ieteicams,” piebilda Piņķe.
Tomēr no lidlauka redzams, ka, neskatoties uz potenciālo kaitējumu veselībai, cilvēki joprojām turpat tuvumā iekopj dārziņus. Viena dārziņa īpašnieki stāstīja, ka ūdens piesārņojums ir acīmredzams, tāpēc dzeršanai to nelieto. Tajā pašā laikā mazdārziņu īpašnieki to nesmādē dārzu laistīšanai.
“Kad mēs sūknējam ūdeni – mums ir divas akas - no vienas ņemtajam ūdenim pēc tam izveidojas naftas plēvīte. To izmantojam tikai dārza laistīšanai, bet nedzeram!” klāstīja dārza īpašniece Marina.
“Uzturā lietojam ūdeni, ko ņemam citur - padomju laikos te taisīja dziļurbumus, meklējot labu ūdeni, un viena tāda vieta ir te netālu pie manas draudzenes. Tur ņemam ūdeni, ko lietojam uzturā – gatavojam ēdienu, dzeram, bet šo – tikai dārza laistīšanai! Mēs te dzīvojam vasarās,” stāstīja Marina. Viņa dārzā audzē tomātus, gurķus, sīpolus, ķiplokus, bietes, arī zemenes.
Piesārņojums un iespējamās sekas uz veselību nebiedējot.
Dārza īpašnieks Jānis sprieda, ka “diezgan normāls viss” un piesārņojums diez vai atstāj kādas sekas uz veselību.
Rumbulas lidlauka piemērs ir ilustratīvs vairākām citām piesārņotām vietām Latvijā. Vairums no tām reģistrēts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Valsts vides dienestā atzīst, ka pēc tam vien neliels skaits no 246 piesārņotajām vietām detalizētāk pētītas, lai pateiktu, vai piesārņota arī augsne, ūdeņi, un līdz ar to iespējams kaitējums cilvēku veselībai.
Vietām, kā pie Inčukalna sērskābā gudrona dīķiem, darbi norisinās joprojām. Taču vēl 2635 vietas reģistrētas kā potenciāli piesārņotas. Tas nozīmē, ka par tām zināms vēl mazāk - notikusi piesārņojoša darbība, bet sekas nav skaidri izpētītas.
“Tas viss apstājas pie izpētēm, kuras ir gana dārgas, un pašvaldības to atsevišķos gadījumos nemaz nevar uzņemties, jo tad viņi ieguldītu līdzekļus privātā īpašumā. Privātīpašniekiem visbiežāk līdzekļu nav,” stāstīja Valsts vides dienesta ģenerāldirektores vietniece Aina Stašāne.
“Vides aizsardzības likumā iestrādāts princips, ka piesārņotājs maksā. Tas attiecas uz gadījumiem, kad piesārņojums radīts no jauna,” skaidroja Stašāne.
“Par vēsturiski piesārņotām vietām diemžēl tā strikti pateikts, kas ir atbildīgais, mums normatīvajos aktos nav,” atzina vides dienesta pārstāve.
Vienlaikus dienests uzskata, ka visdrīzāk šīs piesārņojums nav nopietns drauds cilvēku veselībai, ja jau nekas nav darīts, kad vietas reģistrētas.
Ar piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistru iespējams iepazīties Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapā meteo.lv.
