ĪSUMĀ:
- Veco atkritumu kaudžu pāršķirošana ļauj atgūt resursus.
- Sāremā, pārstrādājot vecos atkritumus, varēja radīt materiālu, ar ko neitralizēt piesārņojošo vielu izdalīšanos no senās izgāztuves.
- Tāpat no izgāztuvē esošās plastmasas izdevās izveidot granulas, kas tālāk tika pārvērstas izturīgā eksportējamā materiālā.
- Notīrītais izgāztuves kalns kļuva par vienu no retajiem salas pauguriem, kas nu pārtapis par iecienītu slēpošanas vietu.
- Ieguvums ir arī vietas atgūšana, kad it kā nekam nederīga teritorija pārtop parkā vai industriāli ekspluatējamajā zemē.
- Labākais veids, kā mazināt to nonākšanu atkritumu kaudzēs, ir kompostēšana.
- Pilsētas izplešas un tuvākajā nākotnē kļūs arvien lielākas – līdz ar to atkritumi kļūs par arvien nozīmīgāku resursu.
Sāremā vecās izgāztuves pārvērtības
Kāpēc senas atkritumu izgāztuves ir nevēlamas?
Eiropā ir apmēram pusmiljons piesārņotu vietu, no kurām liela daļa ir senas atkritumu izgāztuves. Lai arī tajās sen vairs netiek noglabāti atkritumi, tās tik un tā rada vides piesārņojumu – no tām izdalās dažādas vielas, tostarp metāna gāze, kas ir krietni lielāka siltumnīcefekta radītāja par bieži piesaukto oglekļa dioksīdu.
“Pāršķirojot tā saucamo “veco atkritumu kaudzi”, iespējams atgūt resursus vairākās daļās – metālu, degošos atkritumus un pārējos materiālus, ko var izmantot kā pārsedzošo slāni to atkritumu pārklāšanai, kas šobrīd paliek kā noglabājamā daļa. Šajā slānī ir nešķirojami atkritumi, no kuriem ar laiku izdalās kaitīgas gāzes, un šobrīd to pārsegšanai izmanto mālu. Taču, pārstrādājot vecos atkritumus, ir iespējams ietaupīt resursus, kā arī pārsteidzošā veidā jaunradītais materiāls spēj ķīmiski neitralizēt piesārņojošo vielu izdalīšanos,” stāsta Burlakovs.
Metode, kādā tika iegūts pārsedzošais materiāls, kā arī detalizēts tā sastāvs jeb receptūra plaši netiek izpaustas, bet skaidrs ir viens – šādā veidā pārstrādājot jau sadalījušos organiskos atkritumus, izgāztuves kalns kļuva trīs reizes mazāks un ar tā “noņemto virskārtu” izdevās veiksmīgi pārklāt vietas, no kurām atkritumi turpina izdalīt piesārņojošās vielas.
“Saskaņā ar esošo likumdošanu noglabājamo atkritumu slānis ir jāpārsedz ar pusmetru biezu māla kārtu. Taču Sāremā pašvaldība bija atsaucīga un pēc trīs gadus ilgām sarunām atteicās no idejas vest uz salu mālu, bet gan ļāva šim mērķim izmantot nekam nederīgos atkritumus, izveidojot pat pusotra metra biezu pārklājuma slāni,” atklāj Burlakovs.
Taču ar to vien Sāremā izgāztuves slēgšana nebeidzās – no tur esošās plastmasas izdevās izveidot granulas, kas tālāk tika pārvērstas izturīgā eksportējamā materiālā. Tas radis pielietojumu visdažādākajās vietās – no plastmasas soliņiem izklaides parkos līdz pat zirgu staļļiem, aizstājot tur izmantotās koka starpsienas. Savukārt notīrītais izgāztuves kalns kļuva par vienu no retajiem salas pauguriem, kas nu pārtapis par iecienītu slēpošanas vietu.
Resursi nav tikai plastmasa, metāls vai kādas citas izejvielas. Kā apgalvo Burlakovs, arvien vairāk tiek domāts par to, ka ieguvums ir arī vietas atgūšana, kad it kā nekam nederīga teritorija pārtop parkā vai industriāli ekspluatējamajā zemē. “Stambulas centrā ir veca izgāztuve, un tur plāno veidot Disnejlendu – zeme tur ir tik dārga, ka to noteikti atmaksājas darīt. Arī Beļģijā, veidojot pārstrādes tehnoloģijas, uzsvars tiek likts uz teritorijas atgūšanu, jo zemes trūkst un tā ir dārga,” pārstrādes tehnoloģiju nozīmīgumu izceļ Burlakovs.
Pētnieks uzsver, ka atkritumu pārstrādē turpmāk dominēs divas pieejas. Vecajās izgāztuvēs pārstrādās visu, kas tālāk realizējams, lai pēc tam to līdzšinējās teritorijas kā vietas ar augstu pievienoto vērtību iekļautu pilsētvidē, piemēram, ierīkojot atpūtas zonas vai izklaižu parkus. Savukārt esošie atkritumu poligoni drīzāk kļūs par resursu pārstrādes un loģistikas centriem.
Atkritumu noglabāšana – neiespējamā misija
“Ļoti aktīvi par veco izgāztuvju pārvēršanu jaunos loģistikas un primārās pārstrādes centros domā Igaunijā – Tallinā, Uikalā un Pērnavā uz to virzās lieliem soļiem. No 2023. gada Eiropas Savienībā nedrīkstēs būt nešķiroti bioloģiskas jeb organiskas izcelsmes atkritumi, piemēram, augi, zari, lapas, ēdienu atliekas, olu čaumalas utt. Kā to risināsim Latvijā? Manuprāt, atkritumu noglabāšana ir jāpadara par grūtu vai pat neiespējamu misiju, lai inovācijas un uzņēmēju rosība veicinātu pārstrādi. Bioloģiskie atkritumi ir jāatšķiro obligāti, citādi Eiropas direktīvas ir neizpildāmas,” apgalvo Burlakovs.
Labākais veids, kā mazināt to nonākšanu atkritumu kaudzēs, ir kompostēšana.
Burlakovs uzskata, ka tehniskais komposts, ko iegūtu no sadzīves atkritumiem, būtu ideāls risinājums citu atkritumu pārsegšanai, tā mazinot piesārņojuma nonākšanu apkārtējā vidē. Taču, kā uzsver pētnieks, – tas nebūs iespējams, kamēr atkritumi netiek uzskatīti par produktu: “Aprites ekonomikas redzējums ir vērsts uz ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanas attīstību. Tāpēc bioatkritumu nošķiršana no noglabājamajiem atkritumiem ir jāuzskata par vienu no galvenajiem elementiem aprites ekonomikā. Šobrīd tas ir izaicinājums gan pie mums Latvijā, gan citviet pasaulē. Lai tas notiktu, ir jāievieš laba pārvalde, jāstiprina vides komunikācija, kā arī jārada inovācijas un stimulējoši mehānismi, lai šī nozare būtu izdevīga uzņēmējiem. Šobrīd lielākajā daļā valstu atkritumi ir problēma, kamēr tie oficiāli skaitās atkritumi, – bet lai tie kļūtu par produktu, ir jāsakārto komposta sertifikācija. Labs piemērs šajā gadījumā ir Igaunija.”
Atkritumi kļūs par arvien nozīmīgāku resursu
Bioatkritumi veido lielāko sadzīves atkritumu daļu cieto atkritumu frakcijā, kas ir visi reiz lietoti sadzīves, rūpniecības un lauksaimniecības materiāli. Saskaņā ar Burlakova teikto, īpaši vidēju un mazu ienākumu valstīs tie var pārsniegt 50% no visiem atkritumiem, tāpēc jaunas idejas, ko ar tiem darīt un kā pārstrādāt, šobrīd ir aktuālākas kā jelkad.
Nav nekāds noslēpums, ka pilsētas izplešas un tuvākajā nākotnē kļūs arvien lielākas.
Tas nozīmē, ka atkritumi kļūs par arvien nozīmīgāku resursu un poligoni vairs nebūs vietas, kur izbeidzas to dzīves cikls.
Bet, lai atkritumu poligoni pārtaptu resursu pārstrādes centros, plecu pie pleca ir jāstrādā likumdevējiem, ražotājiem, patērētājiem, informācijas tehnoloģiju un loģistikas speciālistiem un, protams, inovāciju radītājiem.
