''O, kur skaists lasis uzlēca! Forši, pilna upe ir ar lašiem šogad!'' - pie viena no upes līčiem priecājas makšķernieku kluba „Salackrasti” valdes priekšsēdētājs Oļegs Sumčenko - laši tiešām no jūras ir ienākuši Salacā. ''Viņiem šogad ar tām debespusēm vai ar kaut ko ir sajucis, vai mīlestība ir tikai galvā, prātā un grib šogad briesmīgi ātri kaut ko ņemties, darīties, priecāties, nezinu... Visi brīnās, kas šogad ir noticis, galvenais, ka daudz viņu ir.''
Jautāti, kā viņu darbā izpaužas lašu nākšana Salacā, Valsts vides dienesta Valmieras reģionālās pārvaldes inspektori datorā rāda video, kā no maluzvejnieku tīkliem tiek atbrīvoti 23 prāvi laši:
''Te bij' kāds piecpadsmitnieks, septiņi ar pusi, desmitnieki, kāds maziņāks, nu, vidēji ņemot - ap 7-8 kilogramiem. Te visi bija šokā, ka tik daudz. Bet nu mēs atradām to tīklu, tajā bija 23 zivis iekšā, piecas gan tikai varējām atlaist. Citas arī ilgi tīklā pabijušas, viņas vairs nebija dzīvotājas, tā kā Līgatnes lāči bija priecīgi.''
Šis ir pēdējo gadu nopietnākais un vērienīgākais maluzvejniekiem atņemtais loms, bet, kā stāsta vecākais inspektors Zigmārs Dancis, diemžēl pašus nelikumīgos lašu ķērājus, iespējams, tā arī neizdosies sodīt, jo pie rokas jau nav noķerti:
''Process ir sācies, laiva ir noņemta, laiva turpat blakus bija, tīkli bija, bet, lai varētu to visu pierādīt viņam pierādīt, tā teikt, neiespējami... Cilvēks ir zināms, lieta ir iesākta, bet grūti pierādīt, nav tik vienkārši to izdarīt.''
Valmieras reģionālās pārvaldes resursu sektora vadītājs Toms Arnavs atzīst, ir dilemma - sargāt zivis vai gaidīt, līdz pēc tīkliem nāks to licējs. Jau tagad atlaist atpakaļ upē izdevās tikai piecus vēl dzīvos lašus:
''Ko mēs īsti sargājam? Vai mēs sargājam tās zivis, vai mēs cenšamies noķert to maluzvejnieku un dabūt protokolu? Tas ir jāizlemj. (..) Būtībā mēs varējām atstāt to tīklu iekšā un gaidīt, varbūt tas cilvēks atnāks vēlreiz ņemt ārā vai ko tādu. Bet lai tās zivis būtu ko atlaist atpakaļ, tad tīkls ir jāņem ārā un jāsargā zivis, nevis jāmēģina noķert maluzvejnieks un jācenšas nopelnīt nauda varbūt.''
Tiesa gan, šie maluzvejnieku tīkli ar 23 lašiem atklāti vēl pirms lieguma, bet vienalga summa par nodarīto ir iespaidīga - pāri par 9800 eiro; ja to pārrēķinātu tagad lieguma laikā, tā jau būtu 16,5 tūkstoši eiro. Protams, tik daudz lašu ne pats apēdīsi, ne kaimiņam pārdosi, tāpēc, vecākais inspektors Jānis Brants spriež - šie maluzvejnieki jau ir nopietna grupa, kurai ir arī tālākas realizācijas iespējas:
''Salacā, kas ir palikuši šeit, tie nav tādi parasti malu zvejnieki, tie jau uz rūpniecisko zveju iziet, ja naktī desmitiem lašus noķer, - viņi realizē uzpircējiem un ne jau šeit, visticamāk, šie laši aizceļo uz galvaspilsētu.''
Problemātiskākais inspektoru darbā ir tas, ka neko nevari darīt, pat ja skaidri zini, ka naktī pie Salacas sastaptais cilvēks ir te nācis ne jau sēņot, bet gan citu motīvu vadīts.
''Lielāki kuriozi notiek, kad nakts vidū, pulksten vienos, meža vidū pie upes mēs redzam, ka pēdas ir, mēs piebraucam, meža vidū cilvēks sēž mašīnā no Rūjienas, prasi, ko dara, - viņš sēņo, sēņu grozs gan blakus ir tukšs, bet, paspīdinot bateriju uz riņķi, tad sēnes ir biezā slānī. Mēs prasām - kāpēc nesēņo? No rīta, tad sēņošot. Bet atrodas upes krastā, gumijas zābaki kājās... cilvēkam neko nevari pierādīt, nedrīkst neviens viņam liegt naktī sēņot...''
Vīri spriež, ka likumdošana tomēr ir vairāk maluzvejnieku pusē, lai arī sodi ir lieli. Bet pats galvenais tomēr ir dabai nodarītais kaitējums.
''Var rēķināt - liela daļa no tām bija lašu mammas -, cik viņām ikru iekšā, un tad var sākt skaitīt, cik tūkstoši aiziet garām lašu smolta, un tad tas it tiešām būtisks kaitējums.
Šobrīd pastiprinātā inspektoru uzraudzībā ir ne tikai Salaca, bet arī mazās upes, kurās nārsto laši un taimiņi.
