Pagalmā viss notiek gluži kā lielā ēdnīcā. Katram tiek iedalīta sava porcija, kuru tad viņš arī godprātīgi notiesā. Larisa kaķus baro trīs reizes dienā. Pateicoties tam, ka dēls viņu finansiāli atbalsta, viņa kaķiem var nodrošināt brangu maltīti. Pirmajā ēdienā tiek pasniegta sausā barība, pēc tam svaigas zivis.
Daudzi no šiem kaķiem jau gadiem dzīvo uz ielas.
No mājas mīluļiem tie kļuvuši par miskastniekiem, kā viņus mēdz dēvēt apkārtējie. Larisai šķiet, ka ir jānotiek patiešām brīnumam, lai mājas kaķis spētu izdzīvot uz ielas.
Larisa saprot, ka vislabākā palīdzība uz ielas nonākušam mājas kaķim ir atrast jaunas mājas. 10 gadu laikā, kopš viņa uzņēmusies rūpes par šiem bēdubrāļiem, viņa pie jauniem saimniekiem iekārtojusi vairākus desmitus kaķu.
Daži no tiem ir palikuši arī pie viņas. Pirmais bija Bonifācijs, tad pievienojās Maluša. Tagad te mājas atradusi arī mazā Žužū. "Uz ielas šim mazajam kunkulītim nebija nekādas cerības izdzīvot," bilst Larisa. Ja pirms viņas atnākšanas kaķēns būtu paspējis izlīst no kastītes un ierāpties pagrabā, tad ,visticamāk, no tā vairs nekad dzīvs nebūtu iznācis.
Pagrabs ir pirmā vieta, kur parasti cenšas patverties mājas kaķi. Taču, netiekot pie ēdiena un dzēriena, tie mirst.
Savulaik arī Bonifāciju viņa atrada tieši pagrabā. Kaķēns bija knapi dzīvs. Larisai izdevās viņu izglābt, taču pēc smagajiem dzīves apstākļiem, kaķis zaudēja redzi. Daudzi Larisai jautā, vai viņai nemaz nav žēl, ka neatliek laika pašai sev, jo pēdējos 10 gadus viņa ir ziedojusi tikai kaķiem. Larisa spriež, ka viņas aizraušanās ar kaķiem ir skaidrojama ļoti vienkārši - iepriekšējā dzīvē laikam viņa pati ir bijusi kaķis.
Vislielākos prieka mirkļus Larisas kundzei sagādā tie brīži, kad viņai izdodas kādu no saviem dzīves pabērniem iekārtot mājās. Apziņa, ka kaķītim būs mīloši saimnieki un kāds, kuram pieglausties, dod viņai spēku cīnīties par pārējiem uz ielas palikušajiem.
