Uz galdiem muzejā gan sarindota vien maza daļa no Latvijā sastopamo vairāk nekā 4000 sēņu sugu. Parasti grozos nonāk tikai ap 20-30 sugu sēnes. Bet izvēlīgākie sēņotāji vāc tikai pašas, pašas vērtīgākās.
Sēņotāja un dabas pētnieka viedoklis par vērtīgāko būs atšķirīgs.
“Sēņotāji teiktu, ka tās ir baravikas, bet mums varbūt kāda interesanta piepe. Pavisam cita tipa sēne,” atzina Dabas muzeja ekoloģe Lauma Kupča.
Dabas muzeja speciālistes no Ādažu un Carnikavas mežiem atvedušas jaunus eksponātus, jo sēnes izstādē jāmaina katru dienu.
“Katru dienu divas mašīnas brauc. Vienā komanda esam trīs cilvēki, otrā – septiņi,” atklāj Dabas muzeja ekoloģe Lauma Kupča.
Šobrīd laika apstākļi kļūst sēnēm arvien labvēlīgāki, taču pateikt, tieši kuros mežos šobrīd ir vislabākā baraviku raža, nav iespējams.
“Sēnēm patīk mitrums un siltums, bet lai nav pārāk karsts; ja uznāks sals, noteikti visas nosals. Un tad sāk augs vēlā rudens sēnes - dažādas pūkaines, aplocenes, kuru pagaidām vēl ir maz. Sēņu sezona var turpināties līdz pat salam un sniegam,” stāstīja Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele.
“Ja pārāk līst, tad arī nav labi. Ja augsne ir izmirkusi, tad tas sēnēm par labu nenāk,” viņa piebilda.
Muzejā apskatāma arī dzīslkātu beka - ēdamā sēne, kas Latvijā uzradās tikai pirms dažiem gadiem. Tā ir ienācēja no Ziemeļamerikas. Vispirms to atrada Lietuvā Kuršu kāpās, tagad arī mūsu piejūras mežos.
“Sēne viegli atšķirama - kātiņš izteikts ar tādām rieviņām. Tāpēc arī nosaucām par dzīslkātu beku. Domājām, domājām, kamēr izdomājam,” stāstīja Dāniele.
Laiku pa laikam pētnieki pārskata uzskatus par sēnēm, un gadās, ka ēdamā nonāk neēdamās kategorijā.
Iepazīsti astoņas sēnes Latvijas mežos