Lai nepārvestu no ārvalstīm bīstamu «suvenīru». Ceļvedis augu slimību un kaitēkļu atpazīšanā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Augiem kaitīgos organismus Latvijā var iedalīt divās kategorijās – slimības un kaitēkļi, kas šeit ir sastopami, un tādi, kas Latvijā nav konstatēti, bet tos uzskata par potenciāli bīstamiem, skaidroja Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD), pastāstot, kādi ir šie organismi un kā tos var atpazīt.

VAAD skaidroja, ka par augu veselības draudu tiek uzskatīti vairāki simti kaitīgo organismu. Īpaši bīstami ir karantīnas organismi, jo tie var radīt lielus ekonomiskos zaudējumus un šos organismus ir ļoti grūti vai dažreiz pat neiespējami ierobežot. Karantīnas organismi ir tādi, kas attiecīgajā teritorijā nav sastopami vai ir ierobežoti izplatīti un tiek aktīvi apkaroti. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ir noteikts vienots karantīnas organismu saraksts, lai rūpētos par visas Eiropas augu veselību kopumā.

Latvijā konstatētie vai sastopamie karantīnas organismi

Kartupeļu gaišā gredzenpuve

Clavibacter michiganensis subsp. Sepedonicus

Kartupeļu gaišā gredzenpuve ir bīstama bakteriāla slimība, un nozīmīgākais augs, kuru tā skar, ir kartupeļi, taču var inficēt arī citas kultūras, piemēram, tomātus, baklažānus, piparus.

Slimības dēļ būtiski pazeminās kartupeļu ražas kvalitāte un pati raža var samazināties pat par 50%.

Latvijas klimatiskajos apstākļos kartupeļu gaišajai gredzenpuvei ir raksturīga latentā jeb slēptā infekcijas attīstības stadija, kad simptomi nav novērojami.

Simptomi

Slimības simptomu izpausme var atšķirties starp šķirnēm.

  • Augam parādās vīšanas pazīmes.
  • Lapu malas rullējas uz augšu un virspuse zaudē spīdumu, tās kļūst bālas, nespodri gaiši zaļas, vēlāk pelēki zaļas, tad dzeltenas un beigās brūnas, nekrotiskas.
  • Uz auga simptomi novērojami audzēšanas beigu periodā.
  • Šādi simptomi ir novērojami arī pie citām saslimšanām un pie auga fizioloģiskas novecošanās.

Bumbuļu inficēšanās notiek caur stolonu. Infekciju var novērot, pārgriežot bumbuli stolona piestiprināšanās vietā, kur novērojama stiklaina līdz krēmkrāsas dzeltena josla ap vadaudu gredzenu.

Slimībai attīstoties, šī dzeltenīgā josla apņem visus vadaudus un pakāpeniski kļūst tumšāka. Raksturīgi, ka, saspiežot bumbuli, kopā ar bojāgājušiem auga audiem izdalās biezi biezpienveidīgi bakteriāli izdalījumi bez smaržas.

Dažkārt lielas infekcijas gadījumā var būt redzami simptomi arī kartupeļa ārpusē – sarkanīgi līdz brūni plankumi un/vai plaisas kartupeļa virsmā.

Kartupeļu gaišā gredzenpuve
Kartupeļu gaišā gredzenpuve

Izplatīšanās veidi

Primāri uz jaunām vietām baktērijas izplatīšanās notiek ar latenti inficēto sēklu bumbuļu pārvietošanu un izmantošanu stādīšanai. Vēl tā var izplatīties ar kartupeļu ražošanai izmantotajām iekārtām, piemēram, sēklu griezēju, stādītāju, kombainu, transportu, uzglabāšanas taru u.c.

Tāpat baktērija var izdzīvot daudzus mēnešus vai gadus sausā un vēsā vidē. Tā var saglabāties arī laukā nenovāktos kartupeļu bumbuļos un inficētos kartupeļu augu atkritumos.

Zeltainā kartupeļu cistu nematode

Globodera rostochiensis

Globodera rostochiensis
Globodera rostochiensis

Kartupeļu cistu nematode ir kaitīgs organisms, kas rada postījumus galvenokārt kartupeļiem, taču bojā arī pārējos nakteņu dzimtas augus, piemēram, tomātus, baklažānus u.c. Nematode novājina augus, veidojot cistas uz to saknēm, kuras spēcīgas infekcijas gadījumā iespējams redzēt arī ar neapbruņotu aci.

Kartupeļu nematodes attīstībā visraksturīgākā stadija ir cista.

Cistai ir apaļa lodveida forma ar tievu kakliņu. Atkarībā no apstākļiem cistu veidošanās laikā tā ir 0,1–1,2 milimetru gara un diametrā sasniedz 0,1–0,9 milimetrus. Atkarībā no cistu lieluma tajās var būt 30–1200 olu. Cistas stadijā nematodes ir augu parazīti, proti, to attīstībai jānotiek noteiktu saimniekaugu, šajā gadījumā – nakteņu dzimtas augu klātbūtnē.

Reizē ar cistu veidošanos sākas arī jaunās paaudzes embriju attīstība olās, tādēļ olās cistu iekšienē drīz vien jau ir vairākkārt salocījušies tievi kāpuri. Kāpuri cistās var palikt vairākus gadus, dažkārt daļa tā izdzīvo pat 10–20 gadus.

0,35–0,52 milimetru lielie kāpuri iespiežas kartupeļu sīkajās saknītēs, barojas, vairākkārt maina ādu un attīstās par pieaugušām nematodēm. Mātītes augot pārplēš sakņu audus un izspiežas sakņu virspusē gaišu lodīšu veidā, atstājot galvu saknēs. Pieaugušie tārpveida tēviņi (0,9–1,2 milimetrus lieli) pamet augu saknes, uzmeklē mātītes, apaugļo tās un iet bojā. Pēc pārošanās mātītes ķermenī veidojas olas, piepildot visu ķermeni. Attīstības cikls no kāpura parazitēšanas sākuma līdz cistas veidošanās laikam (atkarībā no temperatūras un citiem apstākļiem) ilgst 40–80 dienas.  

Simptomi

Kartupeļu stādījumu bojājumi sākumā ir grūti pamanāmi. Augi vāji attīstās, to laksti ir zemi, ir maz lapu un tās vīst, dzeltē. Atkarībā no invāzijas pakāpes stādījumos augi iznīkst laukumveidīgi vai arī visā laukā. Raža samazinās pat pie minimāliem simptomiem,

taču ļoti liela nematodes koncentrācija augsnē var radīt ražas zudumus pat līdz 80%, jo tiek traucēta ūdens un barības vielu uzņemšana, līdz ar to arī sakņu augšana.

Bumbuļi var neattīstīties nemaz vai arī būt netipiski sīki. Infekcijas gadījumā augiem saīsinās veģetācijas perioda garums, augi ir novājināti un ieņēmīgi pret dažādām infekcijas slimībām. Cistas augsnē var saglabāties 7–10 gadus.

Izplatīšanās veidi

Lokāli zeltaino kartupeļu cistu nematodi var izplatīt, apstrādājot zemi ar invadētu tehniku vai darbarīkiem, ar laistīšanas, palu ūdeņiem, tāpat var pārnēsāt cilvēki, dzīvnieki vai vējš.

Lielos attālumos cistas var izplatīties ar sēklas, pārtikas un pārstrādes kartupeļiem, dažāda veida stādāmo materiālu, kam pie saknēm pielipusi invadēta augsne.

Bakteriālā iedega

Erwinia amylovora

Bakteriālā iedega ir augu karantīnas organisms, kas izraisa ļoti bīstamu augļkoku slimību. Tā var izraisīt postījumus līdz pat 80% apmērā no augļu dārza stādījumiem.

Bakteriālās iedegas gadījumā inficētie augi ir jāiznīcina.

Ar bakteriālajām iedegām var inficēties ābeles, bumbieres, vilkābeles, pīlādži, klintenes, cidonijas, krūmcidonijas, korintes, kas pārsvarā ir Latvijas augļkopībai nozīmīgas augu sugas. Infekcijas attīstībai labvēlīgi apstākļi ir pie 12–24 grādu temperatūras un paaugstināta gaisa mitruma.

Simptomi

Slimības nosaukums raksturo tās galveno iezīmi – auga lapas, ziedi, augļi un zari nobrūnē un izskatās apdeguši.

Tipiski slimības simptomi ir brūnas līdz melnas krāsas lapas, kuras turas klāt zariem. Lapas sākumā vīst, sačokurojas, tad no centrālās dzīslas brūnē. Ziedi un augļi vīst, sačokurojas, kļūst tumši brūni līdz melni, bet nenokrīt un turas pie auga.

Bakteriālā iedega sākas no ziedu vai zaru galiem, no tiem baktērija migrē uz lielākiem zariem un izplatās tālāk uz stumbru. Jaunie zaru dzinumi brūnē, kļūst nekrotiski un bieži izliecas āķa formā.

Lielāku zaru bojātā miza uzpūšas un plaisā. Zem tikko bojātas mizas koksne ir brūngani sarkana, vēlāk slimo zaru miza izžūst un nedaudz nosēžas, izveidojot izteiktu robežu starp veselajiem un slimajiem audiem. Veidojas raksturīgi simptomi – ķīļveida čūlas.

Rudenī un ziemā šajās vietās var novērot vēzim līdzīgus simptomus. Mitrā un siltā laikā no bojātiem pumpuriem, ziediem, jauniem dzinumiem, mizas plaisām un augļiem var izdalīties pienbalts, dažreiz dzeltenīgs eksudāts.

Izplatīšanās veidi

Nelielos attālumos slimība galvenokārt izplatās ar kukaiņu starpniecību, lietu un vēju, kā arī ar inficētiem instrumentiem. Lielos attālumos slimības izplatība notiek ar stādāmo un potējamo materiālu.

Latvijā nav konstatēti, bet potenciāli bīstami

Bakteriālais lapu apdegums

Xylella fastidiosa

Bakteriālais lapu apdegums ir viena no visbīstamākajām baktērijām pasaulē, kas apdraud vairāk nekā 300 dažādas augu sugas.  Komerciāli izplatītākie saimniekaugi tropu un subtropu reģionos ir vīnogulāji, citrusaugi, mandeles, persiki, kafija, olīvkoki, oleandri.

Latvijā saimnieciski, ekonomiski un videi nozīmīgas sugas, kuras apdraud baktērija, ir:

  • lapu koku sugas – ozoli, kļavas, vītoli, gobas, vīksnas, zirgkastaņas;
  • augļu koki un ogulāji – plūmes, ķirši, avenes, kazenes, dzērvenes, krūmmellenes.

Tāpat baktērija var bojāt daudzus plaši izplatītus dekoratīvos augus, piemēram, hortenzijas, efejas, lavandas, rozmarīnu, pelargonijas u.c.

Baktērija uzskatāma par īpaši bīstamu, jo to nav iespējams ierobežot ar augu aizsardzības līdzekļiem.

Šo slimību pārnēsā kukaiņi, kuri barojas ar augu sulu. Slimības straujo izplatību veicina spēja inficēt daudzu sugu augus. Šobrīd apzināto baktērijas saimniekaugu skaits ir 228, bet to skaits arvien turpina palielināties.

Simptomi

Baktērija augam nosprosto vadaudus, tādējādi apturot ūdens un barības vielu plūsmu. Tas izraisa lapu vīšanu, kokiem – arī vainaga atmiršanu un bojāeju.

Infekcijas sākuma stadijā daļa lapu sāk nobrūnēt, parasti no lapas plātnes malām. Ap atmirušo daļu veidojas dzeltens vai sarkans loks. Ar laiku lapas novīst, pilnībā nokalst un nokrīt, bet lapu kāti paliek piestiprināti zariem.

Izplatīšanās veidi

Galvenais baktērijas izplatīšanās veids ir ar stādāmo materiālu, arī ar dekoratīviem podaugiem. VAAD norādīja, ka tāpēc ir ļoti jāuzmanās ar "zaļo suvenīru" ievešanu no tām valstīm, kur baktērija ir izplatīta. Tāpat jāuzmanās ar nezināmas izcelsmes augu audzēšanu vai glabāšanu siltumnīcās, kuras izmanto komercializētiem nolūkiem.

Baktēriju var izplatīt ar rokām, instrumentiem, dažādiem iepakošanas materiāliem.

Atklātā laukā ļoti strauji baktērija izplatās ar vektoru organismiem – kukaiņiem, kas barojas ar augu sulu. Viena no šādām kukaiņu sugām – putu cikāde – plaši sastopama arī Latvijā.      

Ģeogrāfiskā izplatība

Baktērija sākotnēji bijusi sastopama vienīgi Āzijā un Amerikā. Eiropā pirmo reizi tā konstatēta 2013. gadā Itālijā,

kur vairāku gadu laikā radījusi milzu zaudējumus olīvu audzētājiem, izpostot olīvkokus vairāk nekā 300 000 hektāru platībā.

Kopš tā laika baktērija konstatēta arī Francijā, Spānijā un Portugālē.

Ošu smaragdzaļā krāšņvabole

Agrilus planipennis

Ošu smaragdzaļā krāšņvabole ir bīstams kaitēklis, kurš galvenokārt  apdraud ošus, tajā skaitā – Latvijā sastopamo parasto osi. Tomēr kaitēklis var būt sastopams arī uz valriekstiem, pterokārijām, gobām un vīksnām.

Bioloģija un morfoloģija

Ošu smaragdzaļās krāšņvaboles mātīte dēj olas spraugās un plaisās stumbra mizā. Olas tiek dētas pa vienai, un dzīves laikā mātīte izdēj 50–90 olas. Embrionālā attīstība ilgst 7–10 dienas. Izšķīlušies kāpuri grauž plakanas, līkumotas ejas zem mizas, vēlāk koksnē.

Kāpurs ir ap 30 milimetru garš, viegli saplacināts. Iekūņojas pavasarī un kūniņas attīstās trīs nedēļās. Izšķīlušies imago [kukaiņu attīstības stadija] paliek zem koka mizas 1–2 nedēļas, pēc tam izlido.

Pieaudzis kaitēklis ir līdz 14 milimetru garš un ap trīs milimetru plats. Mugurpuse metāliski zilganzaļa, bet vēderpuse purpursarkana.

Pieaudzis kukainis barojas ar saimniekaugu lapām un parasti lido no maija vidus līdz jūlijam  karstās un saulainās dienās.

Galvenās pazīmes, kas liecina par iespējamo šī kaitēkļa klātbūtni:

  • Dziļas ejas zem koka mizas un koksnē;
  • 5–10 centimetru garas plaisas mizā virs kāpuru ejas, kas ar laiku izraisa mizas nokrišanu;
  • "D" veida izskreju caurumi 3–4 milimetri diametrā, pa kuriem izlido pieauguši kukaiņi.

Kaitēkļa invadētajiem kokiem sāk dzeltēt un priekšlaicīgi nobirt lapas, zem atmirušās stumbra daļas parādās daudzi jauni dzinumi, nokalst zari, un beigās koks aiziet bojā.

Kaitēkļu masveida savairošanās gadījumā skartie koki var nokalst un aiziet bojā viena gada laikā.  

Izplatīšanās veidi

Pieauguši īpatņi dabā var veikt pārlidojumus attālumos līdz vienam kilometram, bet lielos attālumos iespējama izplatīšanās, pārvadājot saimniekaugu stādāmo materiālu un dažāda veida kokmateriālus ar mizu (iepakojamo materiālu, zāģskaidas, malku u.c.).

Ģeogrāfiskā izplatība

Ošu smaragdzaļās krāšņvaboles dabiskais izplatības areāls ir Ķīna, Japāna, Korejas pussala, Mongolija, Taivāna, Krievijas tālie austrumi. Tā ir ieviesusies ASV un Kanādā, kā arī Krievijas rietumu daļā.

Priežu koksnes nematode (Bursaphelenchus xylophilus)

Priežu koksnes nematode ir bīstams augu karantīnas organisms, kurš izraisa skujkoku, galvenokārt priežu, masveida kalšanu un bojāeju.

Šī organisma izplatīšanās gadījumā varētu tikt nodarīti lieli zaudējumi meža nozarei un varētu tikt aizliegts izvest koksni no valsts.

Simptomi

Pirmā pazīme nematodes konstatēšanai ir sveķu samazināta izdalīšanās, ja koku ievaino. Transpirācija jeb ūdens iztvaikošanas process caur skujām samazinās un ar laiku izbeidzas pavisam. Pirmā ārēji redzamā pazīme, ko var novērot apmēram pēc trim nedēļām, ir skuju vīšana un dzeltēšana. Koka stumbrā, zaros un saknēs var savairoties miljoniem nematožu.

Kaitēklim labvēlīgos apstākļos koks var aiziet bojā pat divu nedēļu laikā no redzamo simptomu parādīšanās.

Izplatīšanās veidi

Priežu koksnes nematodes pašas nevar pārvietoties starp augošiem kokiem, taču to dzīves cikls cieši saistīts ar kukaiņiem, galvenokārt – koksngraužiem, kuri tās pārnes no viena koka uz citu.

Lielākais risks ievest valstī priežu koksnes nematodi ir ar inficētu koksni un koka iepakojamo materiālu.

Lai sāktos tās izplatība, nepieciešams nematodes kontakts ar vaboli pārnesēju, kas ir iespējams, ja inficētajā koksnē ir arī šādas vaboles kāpuri vai kūniņas. Liela apjoma koksnē vabolēm ir lielāka iespēja izdzīvot, tāpēc, piemēram, ar zāģmateriāliem, salīdzinot ar šķeldu, ir lielāka iespēja ievest bīstamus organismus – kaitēkļu izdzīvošanai ir nepieciešams zināms mitruma daudzums koksnē.

Ģeogrāfiskā izplatība

Kaitēklis pirmo reizi Eiropā tika konstatēts 1999. gadā Portugālē. Kopš tā laika Portugālē tiek veikti ļoti stingri fitosanitārie pasākumi šī kaitēkļa apkarošanai un tālākas izplatības ierobežošanai, izzāģējot un sadedzinot skartos kokus.

Kopumā tur ir izzāģēti vairāki desmiti tūkstoši hektāri meža.

Priežu koksnes nematode ir ierobežoti izplatīta Spānijā. Āzijā tā sastopama Ķīnā, Japānā, Korejas Republikā un Taivānā, bet Ziemeļamerikā – Kanādā, Meksikā, ASV.

VAAD skaidroja, ka dienests veic regulāras pārbaudes Latvijas mežu audzēs, kā arī pārbauda eksportam paredzētos zāģmateriālus un no trešajām valstīm ievesto koksnes iepakojamo materiālu, ņemot paraugus laboratoriskajai testēšanai. Līdz šim priežu koksnes nematode pārbaudēs nav konstatēta.

Koksngrauži

Pieauguši koksngrauži (imago) ir samērā lielas vaboles, kuru ķermeņa garums parasti ir no 15 līdz 40 milimetriem. Tipiska pieauguša koksngrauža pazīme ir garās antenas, kas tēviņiem var būt aptuveni divas reizes garākas par ķermeni.

Kaitēklis ir melns vai raibi pelēks, taču dažām sugām novērojams rūsgans vai dzeltens krāsojums. Kaitēkļa kāpurs ir netīri balts, tam ir plakana galva un nav kāju. Pēdējā attīstības stadijā tas ir līdz 60 milimetru garš.

Koksngraužu sugas, kuras nav sastopamas Eiropā, tiek uzskatītas par īpaši bīstamām, jo tās pārnēsā un izplata priežu koksnes nematodi.

Simptomi

Imago barojas ar veselu koku dzinumiem, skujām un mizu, radot nebūtiskus bojājumus. Kāpuri veido ejas koksnē. Barojoties ejas pildās ar koksnes miltiem un kāpuru ekskrementiem. Vaboļu izskrejas ir apaļas vai viegli ovālas, aptuveni 1 centimetra diametrā. Izskrejas vienmēr novērojamas uz bojāgājušiem kokiem.

Izplatīšanās veidi

Patstāvīgi vaboles var pārlidot līdz dažiem kilometriem, taču lielos attālumos tās izplatās ar dažāda veida koksnes materiālu – baļķiem, iepakojamo materiālu, koka stiprinājumiem u.c.

Ģeogrāfiskā izplatība

Priežu koksnes nematodi pārnēsājošās koksngraužu sugas sastopamas ārpus Eiropas – Āzijā (Ķīnā, Japānā, Laosā, Taivānā, Vjetnamā, Korejas pussalā) un Ziemeļamerikā (ASV, Kanādā, Meksikā, Kubā).

Āzijas ūsainis

Anoplophora glabripennis

Āzijas ūsainis
Āzijas ūsainis

Āzijas ūsainis ir bīstams lapu koku kaitēklis, kas bojā daudzas sugas – kļavas, bērzus, apses, liepas, lazdas, vīksnas, alkšņus, zirgkastaņas, vītolus u.c., arī augļu kokus, tostarp ābeles un bumbieres.

Pieaugusi vabole ir apmēram 20–35 milimetru gara un 7–12 milimetru plata, spīdīgi melna ar baltiem plankumiem. Īpašā pazīme ir gari, posmaini taustekļi. Pieaudzis kukainis dzīvo 1–2 mēnešus un barojas ar koku lapām, pumpuriem un jauno mizu.

Āzijas ūsaiņu mātīte olas dēj saimniekauga mizā izgrauztās spraugās. Viena mātīte izdēj vidēji 32 olas, pa vienai katrā spraugā. Olu skaits optimālos apstākļos var būt pāri 120. Olas visbiežāk iedēj stumbrā vai zaros, kas resnāki par 5 centimetriem. Embrionālā attīstība ilgst vismaz 11 dienas.

Pieaudzis kāpurs ir līdz 50 milimetru garš, krēmbaltā krāsā. Viena paaudze attīstās 1–2 gadus. Izšķīlušies kāpuri barojas zem mizas, vēlāk tie iegraužas dziļi koksnē, veidojot 10–30 centimetru garas, platas un nenoteiktas ejas. Kāpuri ir aukstumizturīgi, var pārciest līdz pat -40 grādu salu. Pārziemot var gan ola, gan kāpurs, gan kūniņa.

Simptomi

Galvenās vizuālās pazīmes, pēc kurām konstatē Āzijas ūsaiņa klātbūtni, ir vaboļu izskrejas kokā – tās ir platas, apaļas, diametrā sasniedzot  9–11 milimetrus. Pa šīm izskrejām jaunās vaboles atstāj koku, tās var būt izkliedētas pa visām koka daļām. Koksnē var novērot kāpuru ejas.

Izplatīšanās veidi

Eiropas Savienības valstīs pēdējo gadu laikā arvien biežāk konstatē Āzijas ūsaiņa (koksngrauža) klātbūtni, un visos gadījumos tas saistīts ar akmeņu kravām, kas ievestas no Ķīnas, kravu pārvadāšanā izmantojot koksnes iepakojamo materiālu. 

Vaboļu pārlidojumi brīvā dabā ir lokāli un reti tālāki par 600 metriem. Lielos attālumos kaitēkļa izplatība var notikt ar koku stādāmo materiālu un ar iepakojuma materiālu (koka spoles, aizbāžņi, kastes, paliktņi, kravas stiprinājumi u.c.).

Ģeogrāfiskā izplatība

Āzijas ūsainis ir konstatēts Eiropas un Vidusjūras Augu aizsardzības organizācijas (EPPO) reģionā – Austrijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, Šveicē, Lielbritānijā un Somijā. Āzijas reģionā – Ķīnā, Korejas Republikā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā. Ziemeļamerikas kontinentā – ASV un Kanādā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti