Sastapšanās ar lāci Ziemeļlatgales reģiona mežkopim notika, apsekojot egļu jaunaudzi Žīguru iecirknī. Lācis izskrēja no tuvumā esošā biezokņa četru, piecu metru attālumā. Mežkopis centās bēgt, taču nokrita. Lācis, pārkožot zābaku, iekoda mežkopim kājā, tad ieskrēja atpakaļ mežā.
"Latvijas Valsts mežu" Mežkopības plānošanas vadītājs Edmunds Linde apliecina, ka, visticamāk, tā bijusi lācene, kura šādi aizstāvējusi savus lācēnus.
"Šobrīd darbinieks ārstējas mājās. Saņem nepieciešamo medicīnisko palīdzību, pats var pārvietoties, fiziskais stāvoklis pietiekoši stabils, bet psiholoģiskais stāvoklis nav viennozīmīgs pēc šāda gadījuma," pastāstīja Linde.
Arī Igaunijā ir bijis līdzīgs gadījums kā Latvijā.
"Pēdējo piecu, desmit gadu laikā ir bijis arī viens līdzīgs gadījums. Mierinājums ir tāds, ka šie gadījumi nebeidzas letāli, – lāču mamma nav ieinteresēta savu apdraudējumu iznīcināt," paskaidroja Linde.
Institūta "Silava" pētnieki uzskata, ka Latvijā regulāri uzturas 30 līdz 60 lāču.
Jaunākie dati vēl tiek apstrādāti un būs zināmi jau pavisam drīz, taču var prognozēt, ka lāču skaits būs lielāks, paskaidroja institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.
"Noteikti nebūs mazāks [lāču skaits], būs lielāks," teica Ozoliņš. "Varbūt tie 60 [lāči], kas tagad ir kā maksimālā robeža, jau kļūs par minimālo skaitu un maksimālais būs vēl lielāks. Un augšana ir prognozējama diezgan strauji, jo ir parādījusies populācijas daļa, kas Latvijā ne tikai ziemo, bet arī vairojas."
Lācenēm ziemas vidū piedzimst mazuļi, kas redzami kļūst vasaras sākumā. Šobrīd tie atrodas migā, un, ja migai pietuvojas, tas var kļūt bīstami.
"Risks šobrīd ir vislielākais tāpēc, ka ir jau gana silts un lācene drīz pēc kāda mēneša to migu pamestu ar mazuļiem, bet pagaidām tie mazuļi vēl ir tik nevarīgi, ka viņa nevar nekur ar viņiem pārvietoties," pastāstīja Ozoliņš. "Viņa gaida un, ja tas objekts, ko viņa uzskata par apdraudējumu – tas var būt ne tikai cilvēks, bet vilks vai suns, ko viņa uzskata par savu ienaidnieku, – tad viņa cenšas atvairīt, kā nu prot. Un lācis jau prot diezgan daudz un ir ļoti stiprs dzīvnieks, tāpēc risks šinī brīdī ir liels. Vēlāk, jau vēlā pavasarī, no maija otrās puses, jūnija līdz riesta sākumam, tad jau lācēni var sekot līdzi, un tad bīstamība nav tik liela, jo viņa, dzirdot kaut kādu troksni, pati virzās projām. Jo lāči pie mums ir diezgan bailīgi un cilvēkam bez iemesla neuzbrūk."
Visvairāk lāčus Latvijā var pamanīt vasarā, kad ir riesta laiks, norādīja pētnieks Ozoliņš.
"Tā kā mums kaimiņos ir daudz blīvāk apdzīvotas teritorijas, tad pie mums ienāk lāči, lai meklētu lācenes vai lācenes ar nepieaugušiem mazuļiem, lai vairītos no tēviņiem, jo tēviņi apdraud mazuļus, tad pierobežā lāču skaits uz vasaras brīdi var kļūt pat divreiz lielāks," sacīja Ozoliņš.
"Latvijas Valsts mežu" Mežkopības plānošanas vadītājs Edmunds Linde atzīst, ka
uzbrukuma gadījums ir licis domāt, kā turpmāk pasargāt darbiniekus, kuri, dodoties mežā, ir pakļauti riskam sastapties ar lāci.
"Tas liek mums skatīties uz tām valstīm, kur šī lāču populācija ir vēl lielāka, kas tur tiek lietots, tiek pētīts, izvērtēsim, kas mums būtu pieņemamākais, lai tajos reģionos darbiniekiem, kur ir lielāks lāču populācijas blīvums, lai tur nodrošināt šos papildu individuālos aizsardzības līdzekļus," piebilda Linde.
Kā uzsver pētnieks, agri pavasarī, kad lācēni vēl ir migā, visi zināmie paņēmieni, kā sevi pasargāt no lāčiem, proti, radot trokšņus, runājot vai sitot plaukstas, lai lācis, to dzirdot, pats aizmuktu, īsti nestrādā. Lācene savus mazuļus nepametīs un aizsargās tos, kā prot, ja sajutīs apdraudējumu. Taču sastapties ar lāču mātīti neesot liela varbūtība – lāču populācijā mātīšu nav vairāk par desmit procentiem.
