Pavasarī, atmigusi no ziemas guļas, katra no pārziemojušajām lapseņu mātītēm dibina savu saimi. Latvijā šovasar bija un šoruden ir salīdzinoši maz lapseņu, bet gluži bešā neesam palikuši. Mūsu valstī dzīvo 12 sugu īstās lapsenes. Augumā lielākā lapsene ir sirsenis jeb sirsonis, tautā nereti dēvēts arī par irsi. Ticiet vai ne: sirsenis ir pret cilvēku salīdzinoši miermīlīgi noskaņota suga. Sirseņi cilvēkiem uzbrūk galvenokārt tad, kad reāli tiek aiztikts viņu mājoklis jeb pūznis.
Vairākums lapseņu sugu darina pūžņus diezgan atklātās vietās – kuplāku koku vai krūmu lapotnē, vecos grauzēju mitekļos zemē, akmeņu kaudzēs, dēļu vai malkas krāvumos, zem ēku jumta korēm. Daļa sugu, tostarp sirseņi, izmanto drošākas, pret mitruma ietekmi aizsargātākas slēptuves – koka ēkās, lielu koku dobumos, putnu būros.
Visu lapseņu, tostarp sirseņu, ligzdas būvmateriāls ir sakošļāta, ar lipīgām siekalām samitrināta celuloze. To kukaiņi iegūst no sausas koksnes. Pavasarī mātīte no lipīgās celulozes izveido pūžņa pamatu – nedaudzas vienādstūrainas šūnas, kurās iedēj pirmo dējumu – katrā šūnā vienu neapaugļotu olu. Visu vasaru līdz pat rudenim mātīte dēj tikai neapaugļotas olas.
Pirmos bērnus – tārpveidīgos kāpurus – māte viena pati aprūpē un ēdina, kamēr tie izaug un iekūņojas. Izkūņojas neauglīgas mātītes – tā saucamās darba lapsenes. Pēc tam darba lapsenes pārņem no mātes visus saimnieciskos darbus. Ciltsmātes vienīgais uzdevums turpmāk ir dēt.
Neauglīgām darba lapsenēm nav nepieciešams dējamorgāns, bet viņām vajadzīgs ierocis – dzelonis.
Viņu dzelonis ir pārveidots dējeklis. Latvijā sastopamas dažas kareivīgas lapseņu sugas, kuru pārstāves bieži izmanto dzeloni. Viņām pašaizsardzības instinkts liek sadusmoties allaž, kad kāds pārlieku pietuvojas pūznim. Sirseņi nav starp šīm dažām sugām.
Lapsenēm ir īpašs mutes aparāts, kas sastāv no augšžokļu pāra un diviem apakšžokļu pāriem, no kuriem viens saaudzis, veidojot apakšlūpu. Augšžokļi piemēroti graušanai, plosīšanai, bet apakšžokļi – laizīšanai. Tāpēc šie kukaiņi spēj izmantot uzturā dažādu – gan augu, gan dzīvnieku izcelsmes – barību.
Savas saimes kāpurus lapsenes sākumā baro ar īpašu dziedzeru sekrētu, bet, kad tie paaugušies, – tikai ar gaļas ēdienu. Medījumam vai cita veida gaļai nokož visu lieko, smalki sasmalcina guvumu, samitrina ar siekalām, savīsta kamolā un aiznes uz pūzni kāpuriem.
Pieaugušo lapseņu ēdienkartes ievērojamāko daļu sastāda ēdiens, ko jāuzņem ar apakšžokļiem – laizot. Savdabīgu gardumu viņas saņem no kāpuriem, kas ik pa laikam atrij barības pilieniņus. Atliek tos nolaizīt. Aktīvi pašu barībai tiek meklēts nektārs, ziedputekšņi, laputu saldie izdalījumi, nogatavojušies augļi. Pieaugušās lapsenes ir saldummīles.
Šie kukaiņi ēd arī kokaugu sulu. Kad citu labumu pūžņa tuvumā sāk pietrūkt, dažu koku šķidruma nozīme top neatsverama. Sirseņi itin bieži masveidā laiza ēdienu no sulojošām, viņu pašu tīši radītām brūcēm ceriņu zaros. Daļa traumēto zaru, protams, atmirs, bet krūmi paliks.
Nereti cilvēki domā, ka, apgraužot augošu krūmu vai kociņu zaru mizu, sirseņi vāc materiālu pūžņa būvei, lai gan patiesībā kukaiņi gādā sev ēdienu. Atcerieties: pūzni lapsenes darina no sausas, nevis no dzīvas koksnes!
Darba lapseņu mūžs ilgst vien dažas nedēļas, bet, pateicoties ciltsmātes čaklajai dēšanai, vasaras gaitā saime arvien palielinās.
Pamazām "izaug" arī tās apdzīvotais pūznis. Vasaras nogalē vai rudenī saimes ciltsmāte pārtrauc darba kukaiņu radīšanu un sāk dēt apaugļotas olas. Viņa, lai olas apaugļotu, "atdzīvina" īpašā sava vēderiņa veidojumā "iekonservētas" vīrišķās dzimumšūnas, kas tur glabājušās kopš apsēklošanas iepriekšējā rudenī. Sirseņiem tas notiek samērā vēlu, parasti – oktobrī. No apaugļotajām olām attīstās jaunas auglīgas mātītes un tēviņi, kas pamet pūzni, lai dotos dzimumpartneru meklējumos.
Darba lapsenes un ciltsmāte mirst. Pakāpeniski pūznis kļūst tukšs. Pēc pārošanās mirst arī visi tēviņi. Bet jaunās apaugļotās mātītes atrod slēptuves, kurās sastingst ziemas miegā – līdz pavasarim.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
