Pagājušā gadsimta 30. gados Staļins mēģināja apmācīt Eiropas aļņus cīņai, tomēr tas viņam neizdevās. Nodoms bija aizstāt zirgus ar aļņiem, kuri ir spēcīgāki un efektīvāki cīņā.
Nesen tas tika uzskatīts par pirmā aprīļa joku, bet Sumarokovas aļņu fermas pārstāvji norāda, ka tā ir taisnība. Aļņu fermas galvenā veterinārārste Natālija Korenkova skaidroja, kāpēc sākotnējā ideja nerealizējās:
“Ja alnis ir nobijies, tad viņš skrien, kur pagadās, un savaldīt alni kā zirgu nav iespējams.”
Korenkova stāstīja, ka pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā, kad tika izveidota ferma, pastāvēja jau cits uzdevums – nodrošināt valsti ar aļņa gaļu. Arī šis plāns netika realizēts.
“Aļņi nedzīvo barā. Katrs īpatnis dzīvo savā barošanās vietā. Kopā savākt 13 – 15 aļņus vienā vietā ir ļoti sarežģīts uzdevums,” skaidroja Korenkova.
Pašlaik ganāmpulkā ir 13 aļņi un 18 teļi. Viņiem ir ļauts brīvi klīst mežā, bet no rītiem aļņi ļauj sevi izslaukt.
“Barība, ko aļņiem atved, ir diezgan nabadzīga, jo brīvā dabā viņi ēd vairāk nekā 300 dažāda veida augus. Acīmredzot, tāpēc aļņa piens tiek uzskatīts par dziedinošu,” norādīja Korenkova.
Dienā alnis spēj saražot vairāk nekā divus litrus piena. Pusi no fermā izslauktā piena izmanto teļu barošanai, bet puse tiek pārdota. Cilvēkiem ir iespēja to degustēt un iegādāties. Aļņa piens ir ļoti trekns un satur ievērojami daudz alumīnija, dzelzs, selēna un cinka.
“Mēs atbraucām no Ivanovas. Nolēmām izgaršot krievu eksotiku. Ļoti patika. Mūsu reģionā nekādas tamlīdzīgas iespējas nav. Manuprāt, tas ir krievu ekskluzīvs,” sacīja fermas apmeklētājs Andrejs Borovkovs.
Agrāk fermā bija aļņu piena sanatorija, bet vēlāk tā tika slēgta. Tagad ienākumus veido tūrisms, piena pārdošana un dzīvnieku nodošana zooloģiskajiem dārziem.
