Klimata izmaiņas arī Latvijā skubina radīt jaunas augu šķirnes; process – ilgs un dārgs

Garšīgi, viegli audzējami, izturīgi pret slimībām un klimata izmaiņām – tādas prasības izvirzām tomātiem, gurķiem un virknei citu kultūru, kuras labprāt patērējam uzturā vai audzējam savos mazdārziņos. Tieši selekcionāru ziņā ir radīt šķirnes, kas atbilst minētajām prasībām, turklāt vēl ir spējīgas pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, taču ceļš, kādā viņi nonāk pie gaidītā rezultāta, ir laikietilpīgs un arī dārgs. Kā LSM.lv skaidroja Dārzkopības institūta vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa, vajadzība pēc jaunām šķirnēm ir nepārtraukta, jo mainās klimats, audzēšanas tehnoloģijas, parādās jaunas slimības un kaitēkļi.

"Mainās kaitēkļu izplatības areāls, un rodas jaunas slimību rases, kas pārvar šķirņu izturību. Iedzīvotāju vajadzība pēc jaunām šķirnēm galvenokārt balstās uz to, kas konkrētajā brīdī aktuāls. Piemēram, komercaudzētājiem vajadzīgas augstražīgas, slimībizturīgas šķirnes, kuras būtu viegli audzējamas un kur kopšanas darbus varētu maksimāli mehanizēt, iespējami samazinot roku darbu. Mazdārziņu īpašniekiem vajag garšīgus augļus un ogas, lai tie būtu lieli, šķirnes būtu izturīgas pret slimībām un, protams, ražīgas," viņa skaidroja.

Arī dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne, kuras pārziņā ir tomātu selekcija, atzina, ka visām kultūrām, kuras tiek audzētas Latvijā, ir nepieciešamas jaunas šķirnes, kuru selekcionēšanai vajadzīga zinātniska pieeja: "Ir vajadzīgas jaunas vietējās izcelsmes šķirnes, kas būtu izturīgas augt un ražot šodienas klimatiskajos apstākļos. Tām jābūt izturīgām pret mūsdienās esošajām kaitīgajām mikrosēnītēm, kas posta augus".

Jautāta, cik augsts ir vietējo pircēju pieprasījums pēc jaunām šķirnēm, Bražūne skaidroja, ka viss atkarīgs no tā, vai interese ir par augu stādiem vai sēklām – piemēram,

stādu pircēji vairumā gadījumu izvēlas jau zināmas šķirnes un tikai dažreiz ir gatavi izmēģināt viņiem nezināmu tomātu šķirņu stādus.

"Stādu pircēji vairāk izvēlas lielaugļu sviestmaižu tomātus dažādās krāsās – sarkanus, aveņkrāsas, dzeltenus, oranžus, kā arī dažus mazo kokteiļtomātiņu stādiņus, un dažus no viņiem vēl nezināmām šķirnēm. Savukārt sēklu pircēji vairāk izvēlas viņiem nepazīstamās šķirnes, jo katram jau ir savas iemīļotās tomātu šķirnes, no kuriem paši vāc sēklas un audzē gadu no gada. Sēklu pircēji vairāk paļaujas vilinājumam savā dārzā izaudzēt kādu vēl neredzētu tomātu šķirni ar interesantu augļu krāsojumu un netradicionālām garšas niansēm," stāstīja Bražūne.

Viņa ir gandarīta, ka pēdējos gados plašumā vēršas dažādu augu, tostarp arī tomātu, audzēšana uz balkoniem, jo  audzēšanai uz balkoniem un terasēm ir daudz piemērotu, krāsu un izmēru ziņā dažādu tomātu šķirņu. Savukārt tomātu audzēšanai atklātā laukā katru gadu "Neslinko" dārzniecībā tiek iestādītas sešas līdz astoņas tomātu šķirnes, un novērojumi liecina, ka audzēšanai lauka apstākļos vispiemērotākās ir senās un jau labi pārbaudītās šķirnes, kas Latvijā sevi pieteica pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados.

Tā vien izklausās, ka selekcionāru darbs ir atlasīt labāko no labākā un izveidot ko pavisam jaunu un visu prasībām atbilstošu. Lai nenonāktu pie tā, ka tiek radīta šķirne, kas beigu beigās der visam un nekam, selekcionāri rūpīgi atlasa piemērotākos putekšņus un soli pa solītim tos pārvērš kvalitatīvos stādos.

"Izveidot jaunu tomātu šķirni ir samērā sarežģīti. Tomāts ir pašapputes augs – gan sievišķie, gan vīrišķie putekšņi atrodas katrā ziediņā. Lai veiktu vienas šķirnes apputeksnēšanu ar citu šķirni, ir no zieda jāizņem vīrišķie ziedputekšņi un to vietā jāpienes vīrišķie ziedputekšņi no cita tomāta zieda. Tā kā tomāta ziediņi ir ļoti trausli, tad to izdarīt nav viegli. Izveidot jaunu šķirni ir vairāku gadu ilgs darbs. Ja apputeksnēšanas rezultātā ir iegūts augs ar vēlamo augļu lielumu, krāsu, stāda augumu un ražību, tad vēl vajadzīgi vairāki gadi, līdz atlases ceļā iegūstu stabilu šķirni, kas turpmāk nemainīsies," šķirnes ieguves procesu ilustrēja Bražūne.

Arī Strautiņa norādīja, ka selekcija ir laikietilpīgs process, turklāt mūsdienās to veic ne tikai ar tradicionālajām metodēm, veicot atlasi laukā, bet arī pielietojot molekulārās bioloģijas metodes, iesaistot selekcijā citu nozaru speciālistus, piemēram augu patologus.

"Lai nonāktu līdz reģistrētai šķirnei, augļaugiem nepieciešami apmēram 25 gadi. Tas aptver laiku no krustojumu veikšanas, sēklu ieguves, trīs gadu ražas un augu novērtējuma līdz šķirnes reģistrācijai nepieciešamo  testu veikšanas un reģistrācijas. Procesu paildzina tas, ka, piemēram ābeļu sēklaudži sāk ražot tikai 5–6 gadu vecumā, ceriņi uzzied ceturtajā gadā. Īsāks selekcijas process ir tiem augiem, kuriem pirmā ziedēšana vai raža sākās jau pirmajā gadā pēc stādu izaudzēšanas no sēklām. Tā kā selekcija ir nepārtraukts process un krustojumi tiek veikti regulāri, tad jaunas šķirnes iespējams izdalīt regulāri, nevis ik pēc 25 gadiem," skaidroja Strautiņa.

Tāpat arī jāpatur prātā, ka šķirņu reģistrācija ir dārga – saskaņā ar Strautiņas teikto, piemēram, ceriņu šķirnes pirmsreģistrācijas testu iespējams veikt tikai Vācijā un, ja ceriņiem plāno šķirnes aizsardzību Eiropas Savienībā, tas izmaksā 2200 eiro gadā, un testēšana ilgst divus gadus. Augļaugiem testus veic Polijā un, lai šķirni reģistrētu un aizsargātu Latvijā, testēšana ilgst piecus gadus, maksājot par to 300–350 eiro gadā.

Vaicāta, vai Latvijā selekcionāriem ir pietiekošs atbalsts no valsts puses, Strautiņa atzina, ka selekcijas materiāla izvērtēšanai lauku kultūrām, piemēram, graudaugiem, kartupeļiem, kā arī augļaugiem – ābelēm, krūmcidonijām, avenēm un upenēm – zinātniskās institūcijas saņem Zemkopības ministrijas projektu finansējumu. Savukārt Dārzkopības institūtā tiek veikta selekcija arī plūmēm, saldajiem ķiršiem un aprikozēm, kas valsts atbalstu šim mērķim nesaņem. 

Viņa uzskata, ka saņemtais valsts atbalsts ir nepietiekams, jo lauka izmēģinājumi ir dārgi, un šogad ievērojami ir pieaugušas gan degvielas, gan mēslojuma cenas.

Pasaulē kopumā selekcija arvien mazāk notiek valsts institūtos un arvien vairāk kļūst par privāto institūciju rūpi.

Selekcionāri ne tikai ir zinoši par augu šķirnēm un selekcijas metodēm, bet arī nemitīgi seko līdzi tam, kā mainās klimats, kaitēkļi, slimību izplatība un, protams, arī vietējo audzētāju vajadzības. Savukārt audzētājiem arvien vairāk nāksies rēķināties ar patērētāju vēlmi ēst skaistus, garšīgus un ērti uzglabājamus augļus un dārzeņus.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti